Izskatās kā miskaste
Aukstajās janvāra dienās Saules dārzu klāj sniega sega, kas vismaz nedaudz glābj situāciju, nomaskējot teritorijas nesakoptību. Zemesgabals pārāk iekārojams neizskatās. «Miskaste,» nosaka pašreizējā Saules dārza nomnieka SIA Nacionālais izlašu sagatavošanas centrs (NISC) valdes priekšsēde Ilona Upeniece. Gluži kā sadzirdējusi, ka pirms dažām stundām ar tādu pašu vārdu īpašumu Dienai apzīmējis arī Guntis Indriksons, kurš saistīts gan ar bijušo Saules dārza nomnieku un privatizācijas pieteikuma iesniedzēju SIA Ķeizarmežs, kam G.Indriksons ir viens no īpašniekiem, gan pašreizējo Saules dārza nomnieku, kura lielākais īpašnieks ir G.Indriksona vadītā Latvijas Futbola federācija.
Saules dārzu nomā uz 25 gadiem Ķeizarmežam nodeva vēl 2000.gadā, un ar to varētu iezīmēt arī sāgas sākumu, jo pēdējos 10 gados Saules dārza jautājums ik pa laikam uzbangojis publiskajā telpā gan saistībā ar Ķeizarmeža nomas maksas parādiem, gan ar mēģinājumu teritoriju privatizēt, turklāt privatizācijas jautājums laiku pa laikam te virzījies uz izskatīšanu valdībā, te atvirzījies atpakaļ nenoteiktajā pozīcijā. Viens no iemesliem Saules dārza privatizācijas jautājuma jūtīgumam ir tā īpašais statuss, jo zemesgabals iegādāts par tautas saziedotiem līdzekļiem un nodots bērnu un jauniešu izglītībai. Tiesa, Ķeizarmežs savulaik esot izpētījis, ka pagājušā gadsimta sākumā par ziedotajiem līdzekļiem iegādāta tikai daļa īpašuma jeb divi no četriem Ezermalas ielas 24/26 zemesgabaliem, par kuriem privatizācijas ierosinājumu atsauca.
Privatizācijas ierosinājums par atlikušajiem diviem zemesgabaliem 2,4 hektāru platībā joprojām ir spēkā, taču Ķeizarmežam, ar ko pērnā gada sākumā nomas līgumu lauza parādu dēļ, vairs nebūtu pirmpirkuma tiesību. Ja valdība pieņemtu lēmumu par īpašumu privatizāciju, tie būtu jāpārdod atklātā izsolē, jo arī NISC Saule sdārzu nenomā pietiekami ilgi. G.Indriksons, vaicāts par interesi tos privatizēt, Dienai norāda, ka interese esot nevis viņam, bet «futbolam». I.Upeniece apgalvo, ka Saules dārza privatizācijas iespēja pat nav apspriesta.
Valdības komitejā gan Saules dārza pārdošanas iespēju ministri vērtēja skeptiski, premjers Valdis Dombrovskis (JL) uzdeva Ekonomikas ministrijai (EM) sagatavot privatizācijas atteikuma projektu. Kā izriet no EM Juridiskā departamenta direktora vietnieka Kaspara Lores teiktā, politiskos lēmumus ierēdņi pildīs, taču viņš šaubās, vai sagatavotais atteikums būs pamatots, tas nozīmē, ka, lēmumu pārsūdzot tiesā, valstij būšot faktiski neiespējami uzvarēt. Iemesls ir vienkāršs - nevienai valsts iestādei Saules dārzs nav vajadzīgs. Arī Izglītības un zinātnes ministrija (IZM), kura atbild par sportu, neredz, kā šo īpašumu izmantot savu funkciju veikšanai. IZM valsts sekretārs Mareks Gruškevics var vien pateikt, ka «Saules dārzs ir izcila vieta, kur bērniem nodarboties ar sportu», lemšanu par īpašuma nākotni atstājot uz Finanšu ministrijas (FM) pleciem. FM jau sniegusi atzinumu, ka tās funkciju īstenošanai Saules dārzs nav vajadzīgs.
Nomnieka piedāvājums
Vīzijas trūkums, kā Saules dārzu izmantot, novedis pie tā, ka arī tā nosargāšana valsts īpašumā, ja valdībai tas tiešām izdosies, var kļūt tikpat slikts risinājums kā atteikšanās, jo tad tas turpinās stagnēt kā līdz šim. Mežaparka attīstības biedrības vadītāja Kristīne Āboliņa norāda, ka Saules dārzs ir piemērota vieta, kur būvēt jaunu Mežaparka skolu. Skolas dibina pašvaldības, taču Rīgas dome (RD) par īpašumu interesi vairs neizrāda. RD Pilsētas īpašuma komitejas priekšsēdis Andris Ameriks (LPP/LC) norāda, ka Saules dārza pārņemšanas jautājums pašvaldībā nav aktualizēts. «Ja valsts lauž [nomas] līgumu, tad mēs izskatīsim,» viņš saka.
Savs piedāvājums, kā teritoriju attīstīt, ir pašreizējam nomniekam - tas Saules dārzā grasās celt jauniešu futbola internātu, kurā varētu dzīvot un trenēties talantīgākie jaunie futbolisti no visas Latvijas. Kopumā šajā projektā paredzēts ieguldīt trīs miljonus eiro, no kuriem pusi varētu finansēt UEFA (Eiropas Futbola asociāciju apvienība), savukārt otru pusi - citi sponsori. Tomēr, kā norāda I.Upeniece, arī šī projekta virzībai valsts liekot ceļā sprunguļus, jo jau vismaz četri mēneši esot izniekoti birokrātijas dēļ. I.Upeniecei šķiet neatbilstošs arī nomas maksas lielums - 7000 latu esot ļoti daudz, ņemot vērā, ka NISC neko nepelna. Va/s Valsts nekustamie īpašumi nomas maksu aprēķinājuši pēc zemes kadastrālās vērtības, tomēr I.Upeniece uzskata, ka sporta objektiem jāparedz zemes nomas maksas atvieglojumi, jo, piemēram, kaimiņvalstīs Lietuvā un Igaunijā par valsts zemi, uz kuras atrodas sporta objekti, pat neesot jāmaksā noma. M.Gruškevics gan ir skeptisks pret iespēju, ka īpašumiem, kuri tiek izmantoti sportam, varētu piemērot nomas maksas atlaides, jo «visās pļavās var spēlēt futbolu», turklāt nacionālās sporta bāzes jau tagad varot saņemt nodokļu atvieglojumus.
NISC projektam gan esot vajadzīga tika tā daļa Saules dārza zemes, par kuras privatizāciju vairs pat nav runas. Kas notiks ar pārējiem diviem zemesgabaliem, pagaidām ir zem jautājuma zīmes. Ja ne valsts, ne pašvaldība nebūs gatava izmantot Saules dārzu izglītības vai sporta vajadzībām, tomēr arī privatizēt neļaus, šī teritorija turpinās būt «miskaste». Ja ļaus privatizēt, sevišķi bez jebkādiem apgrūtinājumiem, ir risks, ka sporta objektu vietā Saules dārzā ar gadiem var «saaugt» privātmājas.4