Vilni kā metaforu aizņēmos no festivāla kuratores Solvitas Kreses slejas speciālajā avīzē, kur viņa raksta par situacionistu dreifēšanas praksi kā būtisku asociāciju tam, kas šogad notiek festivālā: «Šķiet, kontinentālā dreifa efekts jūtams ne tikai ekoloģijas, bet arī neoliberālās ekonomikas, ģeopolitikas, ideoloģijas teritorijās, un tā izraisītās globālā mēroga sadursmes, sašķelšanās, pārbīdes un kustības kā vibrāciju viļņi nonāk līdz mūsu privātajai telpai un ietekmē mūsu ikdienu.» Atšķirībā no «mums», kas lielākoties tamlīdzīgas kustības sajūtam kā mediju pastarpinātās sliktās ziņas un diez vai ikdienas darba dunā spējam kaut ko apstādināt, aplūkot tuvāk un saprast, kas tas vispār ir, mākslinieki ar šo neiespējamo misiju tiek galā apbrīnojami labi.
Šis ir trešais Survival Kit festivāls, ar ko Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs kopš 2009. gada iezīmē vietējā ainā teju nebijušu sociāli vērstas svaigas un plašai sabiedrībai pretimnākošas mākslas konsekvenci, piedāvājot izdzīvošanas komplektus un stratēģijas plašā lietojamības spektrā - no utopijām līdz receptēm.
Šogad festivāls konceptuāli nevainojami bija iekārtojies skolā -Eižena Laubes XX gadsimta sākumā projektētā, vēl tīrā, plašā un nepārsmalcinātā jūgendstila ēkā pašā Rīgas centrā, Ģertrūdes ielā 32, kas sākotnēji bija Natālijas Draudziņas ģimnāzija, vēlāk - Rīgas Raiņa 8. vakara (maiņu) vidusskola. Tikai pāris gadu ēka ir privātīpašumā, un festivāls droši vien paguvis iekļauties nostalģiskajā vidē pirms pārmaiņām. Ierastā «nemāksliniecisko» telpu un vietu apgūšana šoreiz īpaši veiksmīga - krīze kā skola un skola kā krīze spēlējas visdažādākajās attiecībās ar mākslinieku darbiem. «Kā nākotni varam ietekmēt mēs paši - izvērtēt pagātni, izdarīt atbildīgas izvēles vai iegūt jaunu pieredzi?» šāds skolai atbilstoši didaktisks uzstādījums. Tomēr citkārt nejaukā didaktika ir tik ļoti vietā, vērojot, kā ir ar atbildības izjūtu manī pašā un tuvākā apkārtnē. Tātad manā vienkāršajā prātā apjomīgās izstādes mozaīkas gabaliņi sastājas «māksla kā atbildība». Ja kādu interesē «māksla kā gramatika», izlasiet Jāņa Taurena aizraujošo recenziju portālā www.arterritory.com.
Atbildība par dzīvi, ko nodzīvot saskaņā ar sevi, Annas Heinrihsones darbā Matilde Brauna (Atmoda); atbildība par realitātes sajūtu Haralda Hunda un Paula Horna Peļu pilī un izvērstajā vairāku autoru kopdarbā RIX satraukums (Histērija kā sākumpunkts); aktuālā atbildība par vecumdienām Kristapa Grundšteina projektā Vecumdienas, kā arī Ivara Drulles un Aigara Bikšes darbos; atbildība par kopīgu pagātni Eleonoras de Monteskjū darbā Radiotehnika un Katrīnas Neiburgas Preses namā; atbildība par vertikālām vagām pilsētā grupas Serde darbā Pilsētas eko-sistēma utt.
Visā izstādē neliek mieru viena pretruna - vai tiešām izdzīvošanai vajag tik daudz un dažādu «lietu»? Festivāla nosaukums rada iespaidu par mazu, vieglu sainīti, ar kura pieticīgo saturu būtu gana kādam downshifting pārgājienam. Izvērstā izstāde savukārt daudzās un dažādās atbildības uzrāda kā gluži nomācošu apjomu, kas ik pa brīdim «iegruzī» visādās nostalģijās, nesaudzīgi atgādinot par visu, ko droši vien aizmirsās izdarīt un paņemt līdzi savā survaivalkitā.