Intervijai par sarunas vietu izvēlējies darba kabinetu firmā Syform. Kāpēc neesi Latvijas Vieglatlētikas savienībā?
Man nav tāds darbs, ka būtu jāsēž uz vietas. Daudz ir organizatorisko pienākumu, ko varu izdarīt datorā. Man ir jāsastāda plāni, kalendārs, izlases dalībnieku saraksts, pieteikums Latvijas Olimpiskajai vienībai - to visu var darīt jebkurā vietā, pat mājās. Esmu izvēlējies strādāt savā birojā. Pāris reižu nedēļā visu dienu esmu sastopams arī Vieglatlētikas savienībā. Otrdienās mums ir biroja sapulce. Izbrīvēju arī laiku sarunām ar treneriem. Visiem ir viena problēma - nav kur trenēties. Biju iegājis Daugavas stadiona manēžā, un tur bija miljons cilvēku. Vieniem vajag lēkāt, citiem atkal skriet, katram trenerim ir sava grupa, un visi strīdas, kā sadalīt vietas. Šo problēmu nevarēs atrisināt, kamēr Rīgā nebūs normālas manēžas. Tā ir lielākā vieglatlētu sāpe.
Sporta būves arī ir tavā kompetencē?
Nē, es esmu izlases direktors. Mans lauciņš ir sportisti un treneri.
Pirms tevis ar izlašu komplektāciju nodarbojās Edvīns Krūms. Viņa amats gan bija vieglatlētikas izlases galvenais treneris. Vai, mainoties nosaukumam, ir mainījušies arī pienākumi?
Nekas nav mainījies. Vienkārši izvēlējāmies nosaukumu, kas vairāk atbilst veicamajam darba apjomam. Ja saka, viņš ir galvenais treneris, rodas iespaids, ka viņš trenē trenerus, bet tā nav. Es pats arī netrenēju, lai gan ir man daži sportisti, kurus trenēju sava prieka pēc. Es esmu direktors vai menedžeris, kurš visu organizē. Angliski gan joprojām šis amats būs head coach (tulk. - galvenais treneris).
Uz šo amatu pats pieteicies, vai tevi uzrunāja?
Bija tā, ka mani uzrunāja, jo es nemaz nezināju par konkursa izsludināšanu. Man piezvanīja un pavaicāja, vai es arī negribētu pieteikties. Pāris dienu apdomāju visus par un pret un izlēmu pieteikties.
Kāpēc piekriti, jo no biznesa viedokļa tas nebija solis pārticības virzienā?
Darbs Vieglatlētikas savienībā man noteikti nav primārais peļņas avots. Tā man ir sirdslieta. Vakar biju manēžā un tik forši jutos! Cilvēkam no malas to noteikti nesaprast. Jau trīs gadus neskrienu, bet, katru reizi aizejot uz stadionu, patiešām jūtos komfortabli. Arī strādāt savienībā man patīk. Man patīk runāt ar sportistiem, jo es zinu viņu problēmas. Pats uz savas ādas to visu esmu izbaudījis. Es zinu arī treneru problēmas, jo Viktors (Lācis - aut.) ir mans labākais draugs un partneris. Naudu es nopelnu ar Syform uztura bagātinātāju tirdzniecību. Biznesā sokas labi, un ir man vēl citas idejas, ko varētu sākt.
Ko vajadzētu uzlabot Vieglatlētikas savienības darbā?
Infrastruktūras uzlabošana būtu galvenais, uz ko vajadzētu akcentēt uzmanību. Ir jādara viss iespējamais, lai uzlabotu treniņu apstākļus. Novecojusi ir ne tikai manēža, bet arī Daugavas stadiona segums. Vasarā var atrast, kur trenēties, jo ir, piemēram, Lokomotīves stadions. Pienākot ziemai, sākas nopietnas problēmas. Uzbūvēja manēžu Olimpiskajā centrā, bet no turienes vieglatlēti faktiski ir izstumti. Palikuši kādi 30 kvadrātmetri šķēpmetēju vajadzībām. Vēl es gribētu, lai izlases kandidātiem tiktu rīkotas kopīgas sapulces un treniņnometnes un lai viņi patiešām justos kā komanda. No savas pieredzes zinu, kāpēc es paliku vieglatlētikā. Katru gadu mēs braucām uz nometni Slovākijas pilsētā Košicē, un visu gadu es gaidīju, kad varēšu aizbraukt prom no šī drūmā laika uz divu nedēļu nometni. Ikdiena vieglatlētiem varbūt nav pati interesantākā, jo nevar iegūt emocijas ar uzvarām vai zaudējumiem. Tā vietā ir rutīnas darbs.
Kam vajadzētu nodrošināt jaunajiem sportistiem nometnes?
Savienība, pašvaldība un klubi - visiem kopīgi strādājot, tas būtu jānodrošina. Pēdējā laikā iecienīta treniņu vieta ir Portugāle. Es pats tur sešus gadus trenējos un zinu, ka tas neizmaksā dārgi, ja tikai laikus iegādājas aviobiļetes. Portugālē, maksājot par dzīvošanu un ēšanu, var iztikt ar 15 eiro dienā. Nesen runāju ar riteņbraucējiem. Viņi plāno doties uz Turciju, kur šajā laikā, kad nav tūrisma sezona, pieczvaigžņu viesnīcā ar pilnu pansiju var dzīvot par 22 eiro dienā.
Ko darīt vieglatlētiem pēc skolas beigšanas - doties studēt uz Ameriku?
Tas ir koks ar diviem galiem. Ja ir sasniegts pasaules līmenis kā, piemēram, pasaules junioru čempionam šķēpmešanā Gatim Čakšam, tad nav obligāti jābrauc uz Ameriku. Gatim Latvijā ir labs treneris, un viņš ir pietiekami labi nodrošināts. Viduvējiem vieglatlētiem, jo īpaši skrējējiem, kuriem nav kur trenēties, gan būtu superīgi braukt studēt uz ASV. Es pats arī Eiropā nebiju vadošo skaitā, bet Amerikā izaugu par labu skrējēju, jo tur man bija labi treniņu apstākļi. Es ieteiktu deviņdesmit procentiem vieglatlētu braukt uz Ameriku.
Pēc izglītības iegūšanas Amerikā nebija vilinājuma palikt aiz okeāna strādāt?
Vienu gadu es Kalifornijā pastrādāju fitnesa klubā par menedžeri. Man ļoti patika, bet pietrūka Latvijas - draugu un mūsu cilvēku attiecību. Esmu no tiem cilvēkiem, kas nevar dzīvot vidē, kur ir cita mentalitāte. Viņi domā citādi. It kā jau tam var pielāgoties, bet es tāpat tur jutos kā iebraucējs un svešinieks. Astoņus gadus nodzīvoju Amerikā.
Atskatoties uz skrējēja karjeru, nav palikusi rūgtuma sajūta? Sportā nepatīkama ir ceturtā vieta, un liela mēroga sacensībās trīs reizes esi palicis tūlīt aiz pjedestāla - Eiropas čempionātā Gēteborgā un divas reizes pasaules čempionātā telpās.
Lielākā sāpe ir palikusi par Eiropas čempionātu. Tajā sezonā es biju ranga līderis un uz sacensībām braucu ar pārliecību, ka Top 3 jau es noteikti būšu. Gāju tikai uz uzvaru. Par trešo vietu es būtu priecīgs, bet ne laimīgs. Kad finišēju, man bija tāda tukšuma sajūta... Joprojām, kad vēlreiz paskatos skrējiena videoierakstu, ļoti sāp sirds. Tā ir manas sportiskās karjeras lielākā sāpe. Pasaules čempionātā es abas reizes izcīnīju ceturto vietu, nevis zaudēju trešo. Visi, kas finišēja pirms manis, bija labāki. To pašu es nevaru teikt par Eiropas čempionātu, jo nebija godīgi, kā noskaidrojās labāko trijnieks. Joprojām uzskatu, ka nīderlandietis Brams Soms finiša taisnē mani no mugurpuses pagrūda.
Kāds, tavuprāt, ir izskaidrojums, ka pēc neatkarības atgūšanas Latvijā tieši 800 metru distancē izauga laba līmeņa skrējēji? Vispirms Einārs Tupurītis, tad Viktors Lācis, pēc tam pienāca tavs laiks.
Es nemācēšu to izskaidrot, bet tikai 800 un 1500 metru distancē baltajiem sportistiem ir iespēja izsisties skriešanas disciplīnās. Es tiešām nezinu - vairāk strādājām, iedzimtība vai sagadīšanās. Par šķēpmešanu viss it kā būtu skaidrs, jo tur mums ir tradīcijas un labi treneri. Par vienu lietu gan es esmu pārliecināts, ka Latvijā nav iespējams 800 metru distancē sagatavoties skriešanai pasaules līmenī. Mēs visi labākos rezultātus sasniedzām, trenējoties ārzemēs.
Rūgtuma sajūta tev laikam ir palikusi arī par 2010. gada Eiropas čempionātu. Uz Barselonu neaizbrauci, jo Latvijas Vieglatlētikas savienība (LVS) neilgi pirms čempionāta mainīja atlases noteikumus un pašam vajadzēja meklēt finansējumu. Tolaik asi kritizēji LVS prezidentu Gunti Zālīti, bet tagad esi sācis viņa vadībā strādāt...
Sajūtas tik tiešām ir divējādas. Tajā laikā biju pārliecināts, ka man ir taisnība. Nesapratu, kā tas var būt - izpildu normatīvu, bet mani neņem uz čempionātu. Tagad es zinu, ka ir noteikumi, kuri jāizpilda, lai brauktu uz sezonas galvenajiem mačiem. Es šos noteikumus nebiju izpildījis, bet neko par to negribēju dzirdēt. Es uzskatīju, ka esmu Latvijai kaut ko jau devis un man uz Eiropas čempionātu ir jābrauc. Pēc tam man piedāvāja investoru, kas apmaksātu biļeti, bet es biju ļoti dusmīgs un neaizbraucu. Beigās viss iegrozījās tā, ka ne jau naudas dēļ es nestartēju Barselonā.
Ko darīsi, lai turpmāk Latvijas vieglatlētikā nebūtu aizvainoto sportistu?
Sākot darbu Vieglatlētikas savienībā, tas bija viens no maniem pirmajiem uzstādījumiem, ka sportistiem un treneriem ir jābūt skaidri zināmiem atlases kritērijiem. Piemēram, kuri tiks iekļauti komandā, ja būs četri pretendenti uz trijām vietām, un kuras būs galvenās atlases sacensības. Iespējama arī tāda situācija, ka sportists pāris mēnešu ir traumēts, bet viņa treneris sola, ka uz galvenajiem mačiem viss būs kārtībā. Tad būs jāpieņem lēmums, un to nedarīs viens cilvēks.