Pārmaiņas visvairāk jūtamas pārvietošanās veidā. Milzīgajiem attālumiem, kas metro bija jāpavada ceļā uz preses konferencēm Krievijas galvaspilsētā, sekoja ikdienas brauciens mašīnā no Jaunmārupes uz darbu Vecrīgā. Tagad no mitekļa Liepājā, Ūliha ielā, uz Rietumu radio biroju Zivju ielā Lauris kājām aiziet 10 minūtēs. Jūra no viņa dzīvokļa ir pāris minūšu attālumā.
Virziens - uz lauku mājām
Tiesa, Laura galvenais pārvākšanās iemesls atrodas vēl tālāk no pūļa un burzmas - 40 kilometru no Liepājas, Priekules tuvumā. No vectēva mantotas lauku mājas. «Negribas to visu aizlaist postā. Pārdot? Kaut kādam dānim, kurš vēlāk te lepni saimniekos?» Kaujinieciski noskaņots, viņš sācis zondēt iespējas pelnīt naudu tuvāk savam īpašumam, kurā ietilpst arī četras govis un bariņš vistu, lai paralēli varētu pieķerties tā sakārtošanai. Šāda iespēja radās. Kādā ciemošanās reizē Liepājā pie horizonta uznira jaunieši, kuri vēlējās uzlabot vietējā Rietumu radio kvalitāti, atbrīvoties no reģionālajās stacijās reizēm jūtamā amatierisma. «Reģionālajiem radio tagad ir iespēju laiks. Internets izlīdzinājis informācijas iegūšanas ātrumu, atrašanās vietai vairs nav nozīmes. Garšīgu pīrādziņu var izcept gan Rīgā, gan Liepājā,» salīdzina Lauris un piebilst, ka Liepājā nejūtot nekādu provinciālismu, «jaunieši te kaļ tādas idejas, ka dažreiz atliek pabrīnīties. Un viņu plānos Rīga bieži vispār neeksistē, viņi runā par Lietuvu, Vāciju. Liepāja ir īsta rietumu pilsēta.» Starp citu, tieši Rietumu radio bijis īstais revolucionārs, kurš pirmais Latvijā izveidoja atklātā tipa studiju - vienā no dzīvākajām Liepājas vietām - iepretim 1. rokkafejnīcai. Radio 101 ar šāda tipa studiju Rīgā «gāja gaisā» dažus mēnešus vēlāk.
Pētot dzimtas saknes, Lauris uzdūries vēl kādam interesantam faktam. Izrādās, viņa vecvecvectēvs arī dzīvojis Liepājā. Vēl aizpagājušā gadsimtā strādājis par sētnieku. «Toreiz nebija moderno komunikācijas līdzekļu, pieļauju, ka viņš savā veidā pildīja žurnālista funkciju. Vienā ielas posmā aprunājās ar visiem cilvēkiem, nodeva tālāk ziņas,» Lauris velk paralēles ar sevi. Tas pārvākšanās impulsam piešķīris papildu enerģiju. Citi motivācijas aspekti? Lauris iegrimst garās pārdomās, līdz visai noslēpumaini atzīstas, ka tās esot sajūtas. Garām palaisto iespēju sajūtas.
«Izaicinājums» esot vēl viens atslēgas vārds. Jauns radio izaicinājums, kurā Lauris saskata iespēju izrauties no sev ierastā informatīvā radio žanra uz vairāk informatīvi izklaidējošu. Lai gan radio komandai Lauris palīdz izveidot visu kopējo koncepciju, tomēr neliedzas, ka viņa stiprā puse aizvien ir ziņu veidošana, nevis, piemēram, mūzikas izvēle. «Taisām nevis Liepājas ziņas, bet ziņas liepājniekiem. Jo liepājnieki ir kā dubļi, viņi ir visur! Mēs skatāmies, kas slēdzas klāt Rietumu radio internetā, un par lielu pārsteigumu konstatējam, ka mūs klausās arī Rīgā un citur Latvijā!» viņš uzsver liepājnieku patriotisko garu.
Mūsu tikšanās rītā uz interviju bijis Liepājas mērs Uldis Sesks. «Vienā brīdi viņš neizturēja un atbildes vietā nosirdījās, ka es viņu gribot uzdzīt zarā,» Lauris, mirdzot lielajām acīm, stāsta.
Harmonija, dzīvesprieks
Tam, ko ir paveicis Lauris un viņam līdzīgie, pirms dažiem gadiem ir izdomāts termins: downshifting (aptuvenā tulkojumā - «apgriezienu samazināšana»). Nez kāpēc neizbrīna, ka downshifting aizmetņi kolektīvajā apziņā meklējami ASV, kur 2008. gadā pat tika izplatīts downshifting manifests ar visai banāliem, bet joprojām patiesiem uzsvariem uz pārdomātākiem tēriņiem, zaļāku un veselīgāku dzīvesveidu, visbeidzot - Rietumos totāli aizmirsto apzināšanos, ka mūsu dzīve notiek šobrīd. Šeit un tagad.
Es nepievērstu tam lielu uzmanību, ja vien tas netiktu attiecināts arī uz mani. Precīzāk, manu rīcību jeb, teiksim, dvēseles stāvokli, kas pamudināja paziņot tā brīža darba devējam, ka vēlos ievērojami samazināt savu slodzi. «Downshifting ir sociāla uzvedība jeb tendence, kad indivīdi izvēlas dzīvot savu dzīvi vienkāršāk, izvairoties no materiālisma apsēstības žurku skrējiena, tādējādi pasargājot sevi no stresa, pārslodzes un psiholoģiskas izdegšanas,» interneta enciklopēdijā Wikipedia atradu savas uzvedības definīciju.
«Es neesmu viens!» bija pirmā doma, kas iešāvās prātā. «Vai tas nozīmē, ka man jākļūst par hipiju?» bija otrā. Te nu mēs esam - iespiesti rāmjos un stereotipos... Vispār jau izraušanās no tiem, nevis vēlme kļūt par hipiju vai ciema pirmo dzērāju ir apgriezienu samazināšanas galvenā motivācija. Sākot pievērst uzmanību savas garīgās būtības aspektiem, cilvēks neizbēgami sasniedz apziņas robežu, aiz kuras pieaug viņa prasības pēc dzīves kvalitātes. Un šeit es nedomāju plazmas televizoru vai atvaļinājumu Spānijā, bet gan iekšēju harmoniju, dzīvesprieku un mīlestību.
Sekas tam visspilgtāk redzamas Indijā, kuras jau tā pārblīvēto teritoriju applūdina rietumnieku svētceļnieki, kā arī jogas centros, kuri skaitliski pasaulē apsteiguši McDonald`s impērijas ēdnīcas.
Pateicoties šīs tendences «upuriem», kuri to ieviesuši savā dzīvē kā modes lietu, apsviedīgākie biznesa prāti, iespējams, klusībā gavilē, taču patiesos vāveres riteņa izkāpējus tas maz ietekmē. Jo viņi zina vai arī instinktīvi jūt, ka jāseko nevis pūlim, bet gan savai sirdij.
Mazāk naudas, bet laimīgi
Visbiežākais un, būsim godīgi, pārsvarā vienīgais pretarguments šādai rīcībai ir nauda. Nauda, nauda, nauda... Lielākoties tāpēc, ka šādi dzīves pavērsieni tiek kļūdaini uztverti galēji dramatiski. Neviens neliek doties uz Gūtmaņalu, lai kaisītu pelnus uz galvas, vēl jo vairāk - neviens vispār neko neliek. Tas ir tāpat, kā uzskatīt, ka vienīgais ceļš pie sevis ved caur Indiju. Līdzsvars ir atslēgas vārds.
Vienā brīdī samazinātie apgriezieni beidzot ļauj elpot mierīgi, piešķirot esībai putna lidojuma brīvību un pārvēršot dzīvi lieliskā piedzīvojumā. Unikālā un neatkārtojamā, ikvienam pieejamā.
Reiz Varšavā satiku poļu sievieti, tā ap 35. Pēc nogurdinošas karjeras pilsētas birojos viņa devās apgūt taizemiešu masāžu un šobrīd jau labu laiku strādā Malaizijā vai Dievs vien zina kur. Meksikas episkajā sērferu pludmalē Puerto Escondido sanāca apmesties nelielā šveiciešu pārim piederošā viesnīcā. Lielu daļu savas dzīves viņi bija pavadījuši ceļojot ar mugursomām līdz pilnīgam naudas izsīkumam, lai pēc tam atgrieztos Šveicē, atrastu darbu, sakrātu naudu, atkal dotos ceļā... Uzgājuši izdevīgu darījuma objektu minētajā pludmalē, nolēma, ka pienācis laiks apstāties.
Turpat netālu satiku vietējo čali Rafaelu, kurš par rietumnieku dzīves principiem vispār neko daudz nezināja. Nelielā ciematā viņam piederēja krodziņš ar dažām istabām, katru rītu viņš devās sērfot, vakarā strādāja savā ūķī. Viņš atstāja laimīga cilvēka iespaidu. Sagaidīdams tā saucamo tūrisma low season, viņš sastiepa iekšā galdus, aizslēdza durvis un kopā ar beļģu draudzeni aizbrauca divus mēnešu sērfot Indonēzijā.