Vērojot līdz ar vēlēšanu tuvošanos pieaugošās kaislības uz Latvijas politiskās skatuves, nāk prātā šāmēneša jubilāra Ojāra Vācieša reiz teiktais: ja necienu pretinieku, tad necienu savu cīņu.
Protams, neviens negaida, lai atšķirīgu politisko spēku pārstāvji saskarsmē ar saviem konkurentiem apmainītos vien reveransiem, nekritizējot, neapšaubot citu iniciatīvas un veikumu. Skaidrs, ka savas pozīcijas katram ir jāaizstāv un jāpopularizē, tā vairojot savu potenciālo vēlētāju loku.
Taču tas, ko turpmāk, un it īpaši priekšvēlēšanu laikā, negribētos dzirdēt, ir partiju pārstāvju un to atbalstītāju tukšā, destruktīvā, savu zemo intelektu un pašcieņu apliecinošā savstarpējā apņirgšana un prastā lamāšanās «muļķis - pats tāds» līmenī. Gana daudz esam to atklausījušies!
Sprūdžs nosauc Ušakova vadītās domes lēmumu par brāķi, pretī saņem mēra atbildi, ka pats Sprūdžs esot brāķis.
Pabriks ieminas par Uzvaras pieminekļa pārdēvēšanu, Ušakovs izsludina konkursu par paša Pabrika «pārdēvēšanu».
Nacionālā apvienība noorganizē vērienīgu lāpu gājienu par godu valsts dibināšanas gadadienai, politisko pretinieku atbalstītāji sociālajos tīklos sacenšas, kurš šo pasākumu ņirdzīgāk izsmies.
Domes opozīcija īpaši neslēpj, ka lielās nepatikas pret sabiedriskā transporta biļešu cenas atlaides piešķiršanu rīdziniekiem pamatā ir naids pret Rīgā valdošajām partijām. Būtu paši pie varas, kas zina, varbūt arī pilnībā atceltu braukšanas maksu pašvaldībā deklarētajiem, jo tā taču solīja pirms vēlēšanām.
Pat ierasti inteliģentā Baiba Strautmane sociālajos tīklos atļāvusies izpausties necenzētiem vārdiem krievu valodā, jūsmojot par Ingas Spriņģes uzdrīkstēšanos TV raidījumā noskaidrot Jura Savicka viedokli par okupācijas faktu. It kā tas būtu prasījis milzu varonību vai būtu gaidīta kāda cita atbilde izvairīgo atrunu vietā.
Kurp ved šāda politisko grupējumu savstarpējā naidošanās? Cik lielu sabiedrības cieņu viņi cer gūt, rīkojoties kā tajā anekdotē, kad novemj otru un pēc tam šausminās, kā tāds netīrelis atļaujas rādīties solīdu ļaužu sabiedrībā? Vai kāds tiešām domā, ka politika ir tā joma, kur skatītāji būtu gatavi par varoņiem saukt tos, kas citus spējuši vairāk pazemot?!
Uz šī fona liekulīga šķiet ik pa laikam dzirdētā pašu politiķu žēlošanās, ka jauni, talantīgi cilvēki negribot nākt politikā, jo nevēloties sabojāt savu reputāciju, un neizpratne, kāpēc sabiedrības uzticība partijām, Saeimai un valdībai jau ilgstoši ir dramatiski zemā līmenī.
Turklāt, jautāti, par kuru partiju balsos, pēc kompānijas Latvijas fakti datiem, aptuveni puse - 48% vēlētāju - nespēj nosaukt nevienu savas balss cienīgu partiju (35,3% norāda, ka nezina, kuru partiju atbalstītu, un vēl 12,6% apliecina, ka vēlēšanās nepiedalītos).
Versijas, kāpēc politiķi produktīva piedāvājuma vietā izvēlas konkurentu degradēšanas metodi, var būt visdažādākās, taču ticamākais, ka tā vienkārši ir mūsu politisko spēku vājuma izpausme, jo visi lielie politiskie mērķi sasniegti un neviens nespēj formulēt jaunus piedāvājumus. Ja tā ir, tad gan uz augstāku politisko kultūru velti cerēt.