Es domāju gluži pretēji. Latvijā manas specifiskās zināšanas - 15 gadi diplomātijā, prasme veidot alianses, atrast sabiedrotos, vest sarunas - Eiropas Parlamentā daudz vairāk noderēs nekā Latvijas Saeimā.
Vai varat nosaukt trīs konkrētus darbus, kurus vēlaties paveikt Eiropas Parlamentā?
Ar to konkrētību Eiropas Parlamentā ir sarežģītāk nekā citur, jo tas ir 450 miljonu mērogs. Ir trīs lielas lietas, kurās gribētu intensīvi strādāt un arī pārējiem Latvijas deputātiem jāvienojas un jāstrādā.
Pirmais ir jaunais budžeta ietvars. Jāpanāk, lai Latvijai saglabājas tas pats Eiropas atbalsta apjoms. Pēc Eiropas Savienības attīstības loģikas ar katru nākamo ietvaru mūsu iemaksām Eiropas budžetā būtu jāaug, savukārt atbalstam ir jākrīt. Pēc šīs krīzes pārējās Eiropas Savienības dalībvalstis jāpārliecina, ka tas būtu pilnīgi nepareizi. Austrumeiropai un Baltijas valstīm ir jāsaglabā esošā pakete. Tas nebūs viegli, jo arī Vācija, Francija, Nīderlande un citas donorvalstis pārdzīvo ekonomisko krīzi.
Otra lieta ir saistīta ar kopējās lauksaimniecības politikas reformu. Taču tur ir viens bet. Ja Īrija neratificē Lisabonas līgumu, tad parlamentārietim ietekme ir samērā maza. Taču tam nebūs tāda efekta, ja parlamentam nebūs nodota līdzlemšanas procedūra. Tajā brīdī lauksaimniecības komiteja kļūst ļoti svarīga, un esmu apsvērusi iespēju, ka varētu tur strādāt. Jautājums, cik lielā mērā Zemkopības ministrija būtu gatava mani atbalstīt.
Trešā lieta, kas man liekas svarīga, ir kopējā enerģētikas politika. Šobrīd tikai dažas lietas tiek nodotas kopējai lemšanai. Ir ļoti pretrunīgas dalībvalstu intereses. Tādām valstīm kā Vācija, Itālija, Francija ir divpusēji līgumi ar Krieviju. Latvijai būtu jāpanāk lielāks finansējums alternatīvajiem enerģijas veidiem, koplemšanas paplašināšana, lai nevarētu atkārtoties situācija kā ar Krievijas un Vācijas līgumu, kad faktiski mēs, Baltijas jūras valstis, nevaram ietekmēt to, kas notiks mūsu durvju priekšā. Ja būtu koplemšana, Vācijai būtu jāņem vērā to valstu viedoklis, kuras tas skar. Turpināšu to, ko visu laiku esmu darījusi. Tie ir jautājumi, kas saistīti ar vēsturisko taisnīgumu, ar Eiropas vēstures līdzsvarošanu. Ir Rietumu spārns, kas ir labi izpētīts, bet tas, kas notika aiz dzelzs priekškara, nav. Parasti man vaicā - kam tā vēsture mums šodien? Ja Krievija sistemātiski un atkārtoti mēģina Latviju pasniegt bezmaz kā atdzimstošu nacisma valsti, tas atstāj iespaidu uz kopējo attieksmi pret Latviju.
Ne viens vien teiks, ka šobrīd svarīgāk gūt risinājumu ekonomikas krīzes seku novēršanai, nevis divu vēstures izpratņu tuvināšanai.
Protams, viena no tām lietām, kas ir šaurāka un konkrētāka, bet grūtāka, un es piederu tiem, kas uzskata, ka Māstrihtas kritēriji ir jāmīkstina. Eiropa atrodas sarežģītā stāvoklī, daudzas no monetārās savienības dalībvalstīm šodien nepilda Māstrihtas kritērijus. Ir jāpanāk, lai tie, kas raugās stīvās pozīcijās, sāk raudzīties fleksiblāk. Tas galu galā ir jautājums par vienu no fundamentāliem Eiropas principiem - par solidaritāti.
Kas ir lielākie izaicinājumi Eiropai bez ekonomikas krīzes pārvarēšanas?
Eiropas Savienībai ļoti nopietni jādomā, kā atrast pareizo līdzsvaru par to, kas lemjams nacionāli, un kā paātrināt koplemšanu. Skatoties lielākās vienībās - Ķīna, Indija, Brazīlija, Krievija -, kas ir jaunie ekonomiskie smagsvari, tiklīdz šī krīze būs cauri, viņi ļoti strauji ies uz priekšu. Turpretim ES lēmumu saskaņošanas procedūra ir ļoti lēna. Tas ir vislielākais izaicinājums. Otrs izaicinājums - kā atrast pareizo samēru, lai saglabātu lauku ražošanu, lauku dzīvesveidu, bet pietiekami investētu zināšanās un inovācijā. Tas, ka šobrīd 40 procenti Eiropas Savienības budžeta aiziet lauksaimniecībai, ir nenormāli.
Pilnu interviju lasiet portālā www.diena.lv