«Pludmales volejbolu Latvijā aktīvi spēlē jau no deviņdesmito gadu sākuma. Jau tad labā līmenī spēlēja Vanags, Krastiņš un Eida. Sacensības tika rīkotas pie Mola, un 1995. gadā Jūrmalā arī Eiropas junioru čempionāts, taču pietrūka regulāru sacensību seriālu. Papētījām, kā tas notiek pasaulē, un tā radās ideja par Latvijas čempionāta posmu sarīkošanu.» Pēc Cīruļa teiktā, zaļo gaismu iededzis toreizējais Latvijas Volejbola federācijas prezidents Kārlis Greiškalns. «Aizgājām pie viņa ar piedāvājumu, un viņš mums ekskluzīvi atļāva nodibināt Latvijas Pludmales volejbola līgu. 2002. gada vasarā jau rīkojām sacensības pie Kongresu nama. Mūsu galvenais mērķis bija sakārtot sacensību rīkošanas sistēmu, lai pēc iespējas vairāk jauniešu vasarā spēlētu volejbolu arī smiltīs.
Tomēr volejbola spēlēšana esot gan jāsāk ar klasisko zālē. «Ja bērnam jau no sešu gadu vecum liks spēlēt pludmales volejbolu, tad pusaudža gados viņam tas jau apniks,» pārliecināta ir pludmales volejboliste un nu jau arī trenere Inguna Minusa. «Pamati jau volejbolā ir vieni un tie paši. Tāpat bērniem jāmāca citas sporta spēles un vieglatlētikas pamati.» Pēc Cīruļa teiktā, bīčam nopietni vajag pievērsties tikai četrpadsmit vai piecpadsmit gadu vecumā.
Atšķirības starp klasisko un pludmales volejbolu esot minimālas. Bīčā pirkstiem jābūt stingriem, kad bumbu mēģina dabūt pāri tīklam. Tāpēc arī māņu sitienu vietā ir viegli sitieni ar plaukstu. No tiesnešu puses pludmales volejbolā prasības esot striktākas. Vēl ir tā, ka bīčā pēc bloka vēl bumbai drīkst pieskarties divas, klasiskajā - trīs reizes. Laukuma izmēri smiltīs ir 8x8, zālē - 9x9 metri. Pludmales volejbola spēle parasti ilgst 35 - 45 minūtes, klasiskajā volejbolā - virs stundas.
Latvija bīčistu panākumi Londonā nebūt nav nejaušība. Jau no junioru vecuma latvieši mērķtiecīgi lauž ceļu uz pasaules eliti. «Medaļas Eiropas čempionātos mūsējie regulāri izcīna jau no deviņdesmito gadu vidus,» skaidro Cīrulis. Īpaši ražīgs esot bijis 1995. gads, kad Aleksandrs Samoilovs ar Mārtiņu Pļaviņu izcīnījuši Eiropas un pasaules junioru čempionāta medaļas. Aiz pašreizējiem līderiem tukšuma nav. Ceļu uz Pasaules kausa apriti bruģē jaunie Haralds Regža un Armands Āboliņš. Pagājušajā gadā abi Pasaules junioru čempionātā ieņēma augsto 5. vietu.
Svarīgs nosacījums sportistu izaugsmei ir laukumi. Kopš atvērts sporta komplekss Brazīlija, pludmales volejbolu var spēlēt cauru gadu. Atvērta arī pludmales volejbola akadēmija. Labākie gan dodas uz ārzemēm. Mārtiņš Pļaviņš ziemas mēnešos spēlē Turcijas čempionātā. Noder arī spēlēšana zālē. Jānis Šmēdiņš nopietni spēlē volejbolu arī zālē Latvijas virslīgas komandās.
Pamatots ir jautājums, kāpēc Latvijas volejbola komandas nespēj kvalificēties Eiropas čempionāta finālturnīriem, bet bīčisti jau otro reizi ir pārstāvēti olimpiskajās spēlēs? «Jāatzīst, ka mums ir pavecies ar talantīgiem puišiem. Visi četri olimpieši ir pasaules augstākajā līmenī,» skaidro Cīrulis. Liela loma ir arī tam, ka bīčā nevajag būt apveltītam ar izciliem fiziskajiem dotumiem. Daudz ko var izdarīt ar viltību, pareizu pozīcijas izvēli un pašaizliedzīgu spēli, nevis spēku. Londonā to spilgti apliecina Pļaviņš ar Šmēdiņu. Klasiskajā volejbolā viņiem tomēr būtu problemātiski cīnīties ar divmetrīgiem uzbrucējiem, kuri grīdā dzen «naglas».
Redzot, kā mūsējie plūc laurus Londonā, vecāki, iespējams, apsver iespēju savas atvases sūtīt trenēties bīčā. «Meklējiet savā pilsētā volejbola nodaļu!» bez svārstīšanās atbild Minusa. «Rīgā, Daugavpilī, Valmierā un citviet strādā labi speciālisti.» Turklāt treniņi volejbolā nebūt neprasa tādas izmaksas, kā, piemēram, motokrosā vai hokejā.