Īstenībā šie grozījumi briestošo negaisa situāciju neatrisinās, bet tikai padziļinās iespējamās vētras sekas, jo kalpos tikai kā spunde, kas liks uzkrāties tautas neapmierinātībai, ja tie, kas uzņēmušies vest šo valsti, joprojām turpinās ignorēt negaisa patiesos cēloņus - valdošo spēku nespēju izveidot, nu, vismaz definēt tādu valsts vīziju, kurai tauta spētu noticēt. Kura spētu tautu vienot savos centienos, nevis turpinātu to šķelt un vairot neticību šai valstij - Latvija joprojām kā noklīdis bārenītis neziņā mīņājas savas nākotnes aizaugošajās krustcelēs. Tikmēr katrs, kas vēlas, iet tai pāri, tādējādi īstenotās politikas rezultātā mēs esam ieguvuši dziļu demogrāfisko krīzi, sabrūkošu valsts infrastruktūru visās jomās un Latvijas tautu, kas turpina šķelties visās iespējamās dimensijās.
Protams, ar masu mediju palīdzību kādu laiku tautai var iegalvot, cik labi un pareizi viss tiek darīts, tādējādi kādu laiku visu noturēt sev vēlamā paklausībā. Taču tagad, sākot just, ka ar smadzeņu skalošanu un drupaču atmešanu no kopgalda (starptautisko aizdevēju ieteikto valsts budžeta pārdali) tautai drīz vien vairs nepietiks, tiek izmantota situācija ar referendumiem, lai tautai apgrieztu spēju veidot pašai savu likteni, tāpat kā savulaik lāčiem Līgatnes dabas parkā - tie neskatījās TV un neklausījās radio, un nezināja, ka viss ir labi un pareizi, un rīkojās atbilstoši radītajiem apstākļiem, pārkāpjot tiem paredzēto uzturēšanas režīmu. Par to, protams, nācās atbildēt tikai lāčiem - tā vietā, lai tiktu savests atbilstošā kārtībā aploks, t. i., tiktu strādāts, lai novērstu cēloņus, tos lāčus, kuri vēl bija palikuši aplokā, iemidzināja un izkastrēja, jo tā bija vienkāršāk un ērtāk tos noturēt tiem paredzētajos apstākļos.
Līgatnes lāči ir simboliski piekoptās mazspējas politikas upuri un uzskatāms piemērs, kā tiek risinātas problēmas šajā valstī, arī attiecībā uz savu tautu.
Arī tagad tā vietā, lai pacenstos realizēt politiku, kas veidotu Latviju kā valsti, ar kuru tās tauta varētu lepoties, kurai veltīt savus centienus - dzīvot, strādāt šeit, veidot raženas ģimenes un maksāt nodokļus -, pašreizējā situācija tiek risināta tradicionāli - kaut ko vēl nogriežot, šoreiz tautas iespējas pašai lemt. Nogriežot tieši tautai, jo jaunā «tautas nobalsošanas kārtība» nodrošinās to, ka līdz referendumam joprojām vienkārši varēs tikt iniciatīvas, kuras atbalstīs kāds nozīmīgs politiskais spēks vai naudasmaiss, savukārt tautas iniciatīvām, piemēram, par Latvenergo privatizāciju, bez šāda atbalsta būs gandrīz neiespējami īstenoties. Kādam tas ir ļoti ērts risinājums...
Te vietā ir sākt aizdomāties, kas ir tās nozīmīgās pārmaiņas, kas Latvijai tuvākā nākotnē tiek solītas, un kam mēs tiekam gatavoti?
Un ko vēl mums var nogriezt? Savu suverenitāti kā nepanesamu greznību mēs jau tāpat griežam un dāsni dalām citiem (varbūt arī pareizi, ja paši nesaprotam, kam tā mums ir domāta), bet nacionālo uzņēmumu un savas zemes griešana citiem jau ir kļuvusi mums par ierastu ikdienu, tā vietā, lai finansētu savus zemniekus un ražotājus, mēs tikko «veiksmīgi» esam sagriezuši gabalos un pārdevuši arī savu nacionālo banku. Lauki un skolas soli kļūst tukši, arī savas smadzenes - zinātni - mēs apgriežam, cik vien varam. Jo nu priekš kam mums pašiem vajag domāt, ja ir, kas pasaka mums visu priekšā?! Dzenoties pēc skaistiem fiskālajiem cipariem, valsts infrastruktūra pamazām tiek sabrucināta, un cilvēki turpina pamet šādu valsti. (Pamatots ir jautājums - nu no kurienes nāks šis valdības solītais uzrāviens?...) Vēl mums ir atlicis kādam vēlīgi nogriezt atlikušos valsts uzņēmumus, gan jau kāds cēls pamatojums atkal atradīsies. Un šoreiz tautas referenduma par to visdrīzāk nebūs.
Vai tiešām Latvijas tauta, kas pacietīgi ir izturējusi nežēlīgāko eksperimentu modernās ekonomikas vēsturē, beidzot nav pelnījusi arī kaut ko citu kā tikai griešanu? Vai tiešām izkastrēta lāča uzvedība ir vienīgais, uz ko esam spējīgi?