Dabā augi ir dažādi pielāgojušies ūdens uzņemšanai, viņi to uzsūc ar lapu, ērkšķu, gaisa sakņu un citu orgānu palīdzību. Dzīvības uzturēšanai savvaļas apstākļos augi izmantoto ūdeni pat rasas, miglas veidā, kā arī veido ūdens rezerves uzkrājējtvertnēs, kuras atrodas saknēs, stumbros, zaros, lapās. Brīvā dabā augošās augu sugas ir pielāgojušās augšanai konkrētos apstākļos, tādējādi spēj uzkrāt ūdens rezerves, lai izdzīvotu garos sausuma periodos, spēj īsā lietus sezonā izaugt, uzziedēt un nogatavināt sēklas, lai neļautu sugai iznīkt, spēj pārveidot sakņu funkcijas, kas palīdz izdzīvot ilgstošā applūšanā utt. Tātad daba ir parūpējusies, lai savvaļas augi sajustu ūdens tuvošanos gan no debesīm, gan zemes dzīlēm.
Sajūt arī telpaugi
Arī telpās audzētie podaugi, kuri novietoti uz palodzes, spēj sajust lietus tuvošanos, piemēram, garīgajai monsterai (Monstera deliciosa), zelta epipremnam (Epipremnum aureum) lapu galos parādās pilītes. Nereti aiz loga no lietus nav ne vēsts, bet uz auga lapām jau izveidojušās piles. Tādējādi gan monstera, gan epipremns var kalpot par istabas barometru.
Audzējot milzīgo Sello filodendru (Philodendron selloum), kuram pie stumbra attīstās gaisa saknes, tās aug uz leju, jo sajūt augsnes mitrumu. Telpā ar sausu gaisu Sello filodendrs ļoti maz veidos gaisa saknes. Kad pie stumbra izveidojušās gaisa saknes būs sasniegušas augsni, tās iesakņosies, un notiks pārvērtības - iesakņojies gaisa saknes gals izveidos bagātīgu un plašu bārkšsakņu sistēmu. Tādējādi gaisa sakne sāks pildīt balsta un barības vielu uzņemšanas funkcijas.
Augi, kuri visjutīgāk uztver ūdens tuvumu, ir sukulenti. Piemēram, eševērijas (Echeveria) lapu spraudenis saknes spēj izveidot, ja tas vienkārši nolikts uz palodzes. Tāpat šāda sakņu attīstība notiek ar jebkuru kaktusa spraudeni. Dažreiz ir pat labāk kaktusus un citus sukulentus sakņot bez augsnes, lai izbēgtu no substrāta pārliešanas, kas parasti izraisa spraudeņa sapūšanu.
Ja paaugstinātā gaisa mitrumā audzē ripsāļus (Rhipsalis), epifilus (Epiphyllum), tad vecāko, pārkoksnējušos lapu apakšpusē, mazāk virspusē, uz galvenās dzīslas izaug gaisa saknes, kuras, ieliktas augsnē, iesakņojas. Ja gaiss telpā ir ļoti sauss, gaisa saknes šiem augiem neveidojas.
Savdabīgi rīkojas šlumbergeras jeb Ziemassvētku kaktusi (Schlumbergera), kad saknes ir bojātas, tad augšējo lapu posmu savienotājvietās attīstās gaisa saknes. Šādu lapu posmu ar saknēm atdala no vecākauga un stāda atsevišķā podā.
Pacilajai nefrolēpei (Nephrolepis exaltata), augot telpā, veidojas gaisa saknes, kuras noliecas pāri poda malām. Ja šī paparde novietota uz ūdens āderes, gaisa saknes attīstās vairāk nekā bagātīgi.
Telpās reti audzētā mitruma porliera (Porlieria hygrometrica) ar lapu sakļaušanos ziņo par mitruma trūkumu augsnē, tādējādi auga saimniekam tiek paziņota laistīšanas reize.
Svarīga pareiza kopšana
Sliktāk ir augus pārlaistīt nekā apliet par maz. Turklāt svarīga ir auga atrašanās vieta - ēnmīļus (papardi, dracēnu, sanpauliju, efeju) nevajadzētu likt saulē, bet augus, kam vajag daudz gaismas (pārsvarā visi ziedošie augi) - krēslainā vietā. Ēnmīļi apdegs, bet sauli alkstošie savukārt izstīdzēs, nīkuļos. Jānoskaidro arī, kādu augsni mīl konkrētais augs. Papardēm, piemēram, patīk skāba augsne, bet palmām - neitrāla. Mēslojumu var izvēlēties dabīgo (piemēram, veikalā nopērkamu jūras putnu mēslojumu) vai minerālmēslojumu. Lai kaktuss ziedētu, tas jāsmidzina katru dienu. Sanpaulijai nevar liet ūdeni uz lapām, jo pretējā gadījumā uz tām paliek plankumi. Dracēnai, tāpat kā gandrīz visiem tropu augiem, patīk, ka to apsmidzina. Ja auga specifikas dēļ to laistāt ar uz puķpoda tasītes uzlietu ūdeni, tas jātur no pusstundas līdz stundai. Ar šo laiku pietiek, lai augs padzertos. Atlikums jāizlej. Nevajag augus pārāk sablīvēt, jo starp augiem brīvi jācirkulē gaisam.