Varēja klausīties kā pasakās
Sarunā pirms vairākiem gadiem, kad bija plānoti Ojāra Grīnberga apaļās jubilejas koncerti, viņš aptuveni lēsa, ka Latvijas Radio fonotēkā varētu būt kādas trīssimt dziesmas, kuru ierakstos viņš piedalījies. Saņēmis jubilejā dāvanā disku, no kura dažas dziesmas pat nav spējis atcerēties. «Mājās klausos, un - velns ar ārā - kur viņi tādus ierakstus dabūjuši? Es kādas trīs dziesmas no tā diska vispār nevarēju atcerēties, ka būtu kādreiz dzirdējis, kur nu vēl iedziedājis. Mēs savulaik šausmīgi daudz dziesmu iedziedājām,» intervijā SestDienai stāstīja Ojārs. Protams, neaizmirstami ir Paula hiti Sens ir tas stāsts, Mežrozīte, Kam ziedi, mežābele rūgtā, Tik dzintars vien, Zilie lini, Somu pirts, Mirdzošais gliemežvāks un Gunāra Freidenfelda Atmiņu lietus, bet par Ojāra spēju iejusties kādā tēlā vislabāk liecina Ivara Vīgnera un Jāņa Petera dziesmas no izrādes Šveiks, kura varonis dziedātājam bijis tuvs kopš bērnības, kad lasījis slaveno Jaroslava Hašeka pirmavotu. Septiņdesmito gadu Leļļu teātra izrādi mēs šodien noskatīties vairs nevaram, taču šīs dziesmas rāda konkrētā laika posma latviešu izpratni par šo darbu, tāpat kā pāris desmitgažu vēlāk - Valta Pūces un Pētera Brūvera Šveika cikli Prāta vētras un Labvēlīgā tipa izpildījumā. Šis personāžs sasaucas arī ar paša Grīnberga jaunību - 1963. gadā viņš, jau izdziedājies Rīgas krogos un klubu orķestros bez īpašiem plāniem par lielo skatuvi, kļuva par karavīru ansambļa Zvaigznīte pamatlicēju un pirmā sastāva solistu. Uzvarējuši ne vien pašmāju festivālā Liepājas dzintars, dziedot Pie Dzintara jūras, bet arī Vissavienības festivālā Maskavā Po mestam bojevoi slavi (Pa cīņu slavas vietām - no krievu val.), kur zālē visi bļāvuši līdzi dziesmai Vaidava, jo tā viņiem izklausījusies kā Davai, davai.
Skaidrojot sava repertuāra saturu, krieviem tolaik stāstījuši, ka Vaidava ir lielākā Latvijas upe, kuras krastos varonīgie krievu zaldāti situši vāciešus. Noticējuši. Ojārs atbraucis mājās ar lielo balvu - leišu magnetofonu Spalis, kas ilgi nokalpojis, līdz kādā dziesmotā braucienā izkritis no karavīru pilnās kravas mašīnas un bijis pagalam. Klausīties Grīnberga vienkāršā valodā stāstītajās atmiņās varēja ar lielu baudu - gandrīz kā pasakās - viņš lietoja daudz tagad aizmirstu žargonvārdu un teikumu formu, kas šodien jau skan kā valodas pērles.
Cik tad var?
Turpmākajos gados, jau pēc armijas, Grīnbergs dziedāja REO gan Paula vadībā, gan pēc viņa aiziešanas; dziedot restorānos, nopelnīja savu pirmo automobili - moskviču, ko septiņdesmito gadu pirmajā pusē nomainīja pret tumšsarkanu žigulīti - eksporta variantu. Dziedātājs bija kaislīgs autobraucējs, kā jau mūzikas zvaigznei piedienas. Un arī aizrautīgs mūzikas klausītājs - viņam jau bija šika, no daudzajiem ārzemju koncertceļojumiem atvesta japāņu aparatūra un plašu kolekcija, kad citi par to varēja tikai sapņot.
Vēlāk, REO izformējoties, kopā ar savu dueta partneri Margaritu Vilcāni un armijas biedru kopš Zvaigznītes laikiem - komponistu Uldi Stabulnieku - Ojārs nodibināja ansambli, kas darbojās filharmonijas paspārnē.
Pēdējos gados Grīnbergs daudz nekoncertēja. Arī savos solokoncertos viņš vairāk ļāva izpausties daudzajiem viesiem un Margaritas Vilcānes jubilejas koncertos pērn nepiedalījās, jo bija pasliktinājusies veselība.
Pēc Ojāra paliek trīs atvases - meita Endija no pirmās laulības ar lietuvieti Audru tagad dzīvo Francijā, un Ojārs viņu mēdza apciemot kopā ar savu pēdējo gadu draudzeni, arī jau būdams smagi slims. Ar Endiju kopā savulaik ieskaņota dziesma Mēnestiņa kamanās. Vairāk dzied un pēdējos gados arī kopā ar tēvu to darījusi otra meita Dace, kura dzimusi laulībā ar kādreizējo sieviešu vokālā ansambļa dziedātāju un vēlāk angļu valodas skolotāju Agniju, kurai bija lemts par Ojāru īsāks mūžs.
Dziedātājs pēdējos gados neatteica mazliet uzdziedāt arī vienā otrā privātā pasākumā. «Vēl dziedu, bet daru to tā uzmanīgi. Piezvana meita un aicina uz fātera astoņdesmit gadu jubileju - esot fans un gribot mani redzēt un dzirdēt. Patīk tādos uzstāties - atmosfēra forša, mana publika, sēž pie galdiem, padanco, es uzdziedu. Tas ir tas, ko man vajag šajos gados. Man jau to koncertu pietiek - cik tad var? Nevar jau vairs - nav tie gadi, laiki mainās, purns arī vairs neder,» veselīgi apzinoties savus gadus un nelolojot ilūzijas, ka cilvēki dzīvo mūžīgi, smaidot atzina dziedātājs. Tāds viņš arī paliks. Mūsu atmiņās.