K.Ulmaņa vēlmi aizbrukt no Latvijas un apmesties Šveicē vēlreiz apliecināja pērn Saeimas seifā atrastie K.Ulmaņa oriģināldokumenti, tostarp diplomātiskā pase, kas bijuši Augstākās padomes sekretāra un vēlākā Latvijas vēstnieka Krievijā un Lielbritānijā Imanta Daudiša papīros. Tas, kā tie tur nokļuvuši, aizsaulē aizgājušā I.Daudiša līdzgaitniekiem un vēsturniekiem nav skaidrs.
Nāca miermīlīgi
Par PSRS agresiju sākotnēji nekas neliecināja. 1939.gada rudenī Latvija piekrita piedāvājumam izveidot Latvijas teritorijā PSRS kara bāzes, padomju savienība solīja nejaukties valsts iekšējās lietās. «Teica, ka Latvija ir vāja un nevēlas, lai kāds tajā iebruktu un tādejādi PSRS kaimiņos būtu agresors,» tā laika notikumus Dienai stāsta vēsturnieks Indulis Ronis. Zaļo gaismu PSRS plāniem deva arī tāpēc, ka tobrīd Latvijas sabiedrībā bija paniskas bailes no Vācijas fašistiskā režīma.
K.Ulmanis cerēja, ka PSRS kara bāzes Latvijas teritorijā būs tikai kara gados. Tikmēr PSRS kļuva uzstājīgāka - 1940.gada jūnijā notā pārmeta Latvijai solītā nepildi par kara bāzēm, pieprasot K.Ulmaņa «naidīgo un autoritāro» valdību nomainīt ar Maskavai paklausīgu un ielaist savā teritorijā sarkanarmiju. Tā Latvijas robežu sķērsoja nākamās dienas rītā pēc notas saņemšanas. K.Ulmaņa ārpolitikas kritizētājs vēsturnieks Gatis Krūmiņš uzskata, ka K.Ulmanim tobrīd vajadzēja pretoties padomju varai. «Taču viņš to nedarīja un parakstīja visus okupācijas varas priekšā liktos dokumentus.» I.Ronis pieļauj, ka K.Ulmanis apzinājās, ka pretošanās varētu izprovocēt cīņas un tad lītu daudzu asinis. Prezidents gan tobrīd saprata, ka ar padomju varu viņam nav pa ceļam, taču cerība saglābt Latvijas neatkarību tobrīd vēl nebija zudusi.
Pagrieziens - vēlēšanas
Ne tikai K.Ulmanis, bet arī daudzi citi Latvijas politiķi lielas cerības lika uz jūlija vidū gaidāmajām Saeimas vēlēšanām. Vēsturnieks Ainārs Bambals Dienai stāsta, ka formālais iemesls vēlēšanu rīkošanai bija izveidot Latvijā demokrātisku valdību, taču PSRS patiesie nolūki bija citi - izveidot sociālistisku republiku un uzņemt to «brālīgajā PSRS saimē», kā tas vēlāk arī notika. Latvijas politiķi Padomju savienības patiesos nolūkus sāka apjaust, kad uzzināja, ka vēlēšanās varēs piedalīties tikai viena - komunistiem lojāla partija. «Tas arī, visticamāk, bija pēdējais piliens, kāpēc Ulmanis izlēma braukt uz Šveici,» uzskata I.Ronis. Dokumentus izbraukšanai uz Šveici K.Ulmanis slepus sāka kārtot dažas dienas pirms vēlēšanām. Neilgi pēc tam K.Ulmanis tikšanās laikā ar PSRS cilvēkiem pats ieminējās par vēlmi izbraukt no Latvijas, par vēlamo mītnes zemi minot Šveici. Lai arī čekisti prezidentam neiebilda, viņu nolūki bija citi - vest K.Ulmani uz PSRS. Ņemot vērā, ka no čekistu ķetnām, jūnija vidū pametot Lietuvu, izbēga tās prezidents Antanas Smetona, Rīgas pili sāka pastiprināti apsargāt. Formālais iemesls bija prezidenta drošība uzlabošana.
Liktenīgajā 22.jūlijā - dienu pēc prezidenta krēsla zaudēšanas - K.Ulmanis vēl no rīta Maskavai paklausīgās valdības vadītāja Augusta Kirhenšteina rokām saņēma viņa rakstītu lūgumu Latvijas ģenerālkonsulam Šveicē palīdzēt bijušajam prezidentam iekārtoties cerētajā mītnes zemē. A.Kirhenšteins, pēc I.Roņa sacītā, bija tuvs K.Ulmaņa draugs no studiju laikiem, kam prezidents uzticējās un kurš arī ticēja, ka prezidents nonāks Šveicē. Uz turieni citi padomju rokaspuiši K.Ulmanim, pēc A.Bambaļa teiktā, piedāvājuši braukt caur PSRS teritoriju, no kurienes prezidents uz savu cerēto mītnes zemi varētu doties, kad situācija Baltijā un citviet kļūs mierīgāka. Tā arī notika - K.Ulmanis nonāca PSRS, taču tālāk netika.
Nepalika savā vietā
Ticamākais iemesls, kāpēc padomju čekisti negribēja ļaut K.Ulmanim doties uz Šveici bija bažas, ka viņš tur varētu izveidot emigrācijas valdību. Vaicāti, kurā brīdī K.Ulmanis saprata, ka viņš Šveicē nenonāks, vēsturnieki min laiku, kad K.Ulmanis jau atradās PSRS un dzīvoja mājā netālu no Maskavas.
A.Bambals attaisno K.Ulmani par vēlmi izbraukt no Latvijas, jo prezidents bija iedzīts stūrī. G.Krūmiņš gan uzskata, ka tas nesaskan ar prezidenta vēl jūnijā tautai teikto «es palikšu savā vietā, bet jūs - savējās». I.Ronis domā, ka tas ir viens no smagākajiem pārmetumiem K.Ulmanim līdz ar apvērsuma organizēšanu 1934.gada 15.maijā.
Vēl K.Ulmanim, pēc G.Krūmiņa teiktā, var pārmest ziedošanu PSRS kontrolētajai sarkanajai palīdzība laikā, kad viņš gatavojās braukt uz Šveici. Ziedoti bija veseli 5000 latu no valsts budžeta, kas bija liela nauda. Tādejādi K.Ulmanis, pēc vēsturnieka domām, iespējams, vēlējās «nopirkt» padomju padomju rokaspuišu labvēlību saviem aizbraukšanas plāniem. Citi vēsturnieki gan šādai versijai nepiekrīt, jo K.Ulmanis tomēr bijis godavīrs, rūpējās par tautu un atšķirībā no dažiem šodienas politiķiem nebija rausējs.
Pirmās brīvvalsts prezidents mira 1942.gada 20.septembrī tagadējā Turkmenistānas teritorijā. Tiesa, viņa apbedīšanas vieta zināma nav vēl aizvien. Daļu K.Ulmaņa dokumentu, kas bija pret viņu 1941.gadā PSRS ierosinātajā krimināllietā, Latvijai ir izdevies iegūt, arī nesen Saeimā atklātos prezidenta dokumentu oriģinālus. Bija zināms, ka Krievija dokumentus Saeimai nosūtīja 1993.gadā, taču lietvedībā tie nebija reģistrēti, Dienai sacīja Latvijas Valsts arhīva direktore Daina Kļaviņa un piebilda, ka lielā mērā pēc Latvijas Valsts arhīva meklējumu dēļ dokumenti atrasti.