Izrādījās, favorīta sarūgtināšana viņu laukumā nav Dinamo iespēju robeža. Var uz veiksmes rēķina uzvarēt vienu, varbūt pat divas spēles, taču sērija līdz trijām uzvarām jau ir puslīdz objektīvs komandu spēku samēru atspoguļojums. Ir bijuši gadījumi, ka, sajūtot zaudējuma žņaugu ap kaklu, komandas padodas, lai pietaupītu spēkus nākamajai spēlei. Dinamo sērijā pret SKA šādas padošanās spēles nebija. Varbūt tikai sērijas otrās spēles trešajā periodā Sanktpēterburgas zvaigznes ne pa jokam iespieda rīdziniekus zonā, un pēc vairākām epizodēm varēja teikt kāda pazīstama televīzijas komentētāja sakramentālo frāzi: labi, ka tā. Pārējā laikā uz ledus bija divu līdzīgu pretinieku cīņa. Jā, SKA uzbruka vairāk, bet uz aizsardzības hokeju pāriet pat visatzītākie favorīti, ja rezultāts uz tablo ir viņiem labvēlīgs.
Protams, patīkams ir sērijas iznākums, taču man vairāk par rezultātu simpatizēja komandas parādītā spēle. Kad negaisa mākoņi savilkās virs Edgara Masaļska vai Martina Pruseka sargātajiem vārtiem, ripa tika raidīta pēc iespējas tālāk no vārtiem, taču gribas uzteikt aizsargus par to, ka viņi nenodrebēja SKA zvaigžņu priekšā un ka viņi neatbildēja, piemēram, uz Petra Čajaneka provokācijām. Arī uzbrucēji ne tikai meta vārtu virzienā pie pirmās izdevības, bet prasmīgi pieturēja to, iegūstot ļoti svarīgas sekundes. Iemestās ripas bija ne tikai sūra darba rezultāts, bet arī meistarības apliecinājums. Daudzkārt par neprasmi iedabūt ripu pretinieku vārtos kritizētais Martins Karija, to izdarīja, vissvarīgākajā brīdī elegantā stilā apspēlējot NHL pierakstu ieguvušo Robertu Ešu. Vārtsargu sniegums vispār ir pāri visam.
Bet pietiks slavinājumu. Kaut arī Oļegs Sorokins atzina, ka komanda līdz piektdienas spēlei ar HK MVD nolaidīsies uz zemes, eiforiju līdz nedēļas otrajai pusei vajadzēs mazināt. Banāli, bet slikts ir tas kareivis, kurš negrib kļūt par ģenerāli. Pielāgojot armijas terminoloģiju, Šuplers ir nopelnījis kapteiņa pakāpi. Līdz ģenerālim vēl jāaizkalpojas.