Pedagoģe stāsta, ka matemātikā ir trīs mācību vielas tēmas, kuru apgūšanā orientēšanās sporta elementi iekļaujas ļoti labi. Viena ir Mērogs, kas tiek apgūta 5. klasē, bet pārējās divas - Lauzta līnija un tās garums un Leņķu mērīšana, pie kurām skolēni ķeras 7. klasē. «Galvenā atšķirība no ierastajām stundām, kur arī tiek noteikts mērogs, mērīts attālums starp punktiem, - mēs izmantojam reālas orientēšanās sporta kartes. Un bērniem par darāmo uzreiz ir cita interese nekā tad, ja šie uzdevumi jāveic, strādājot ar bildīti grāmatā,» stāsta E. Teterovska. Viņa no saviem krājumiem katram skolēnam klasē var nodrošināt atšķirīgu karti, un viens no aizraujošākajiem uzdevumiem tad var būt arī noteikt attālumu starp dažādiem augstuma līmeņiem - bērni meklē, kura kartē iezīmēts augstāks kalns vai dziļāka ieleja. 5. klasē, apgūstot mērogu, šādas stundas ar kartēm var noritēt gan telpās, gan skolas pagalmā, to visu var praktizēt arī kādā ekskursijā.
«7. klasē jau mērām konkrētas orientēšanās distances - lauztas līnijas - garumu,» skolotāja stāsta. Praktiski dabā tiek mērīti arī leņķi un noteikti azimuti dažādiem objektiem. Vispirms klasē skolēni apgūst teoriju, izmantojot arī E. Teterovskas speciāli izstrādātu darba lapu, pēc tam ar kompasu rokās dodas laukā, lai noteiktu azimutu, piemēram, soliņam vai akmenim pie skolas. «Mums ap skolu ir pietiekami vietas un interesantu objektu, lai varētu izvērsties. Pētām arī, vai un kā azimuts mainās, ja nostājamies citā vietā utt. Pēc tam tas viss jāmēģina uzskicēt uz papīra,» saka E. Teterovska.
Skolotāja norāda, ka ar šo metodi palīdz bērniem saprast, kā matemātikas zināšanas noder ārpus matemātikas stundām - piemēram, sportā. Otrs ieguvums - skolēni paralēli iemācās lasīt karti un labāk izjust attālumus, mērogu. «Var jau mērīt atlantā attālumu no Rīgas līdz Ņujorkai, bet cik no klases būs tādu, kas savā mūžā tiks līdz Ņujorkai? Tuvējās apkārtnes orientēšanās kartes ir kas reālāks - tos 200-300 metru līdz kādam objektam skolēni var labāk iztēloties, tāpēc labāk sajūt, cik tālu tas īsti ir.»
Interesantus papildinājumus šis mācību paņēmiens iegūst skolas ikgadējā Dabaszinību nedēļā. «Tad veidojam veselu orientēšanās distanci ar kontrolpunktiem, kur apvienojam vairākus mācību priekšmetus. Ko tādu labi praktizēt arī pavasarī, kad atzīmes jau izliktas, bet stundas vēl notiek. Kontrolpunktos, piemēram, ir matemātikas vai kāda cita priekšmeta uzdevums, bet, lai aizietu līdz šim punktam, jāliek lietā zināšanas par azimutu,» pedagoģe stāsta.
Viņa ar interesi par orientēšanās sportu aplipinājusi ne vienu vien audzēkni un teic, ka šad tad mācību darbā viņai izpalīdz arī citi orientēšanās entuziasti. Tā kāds sportošanas kolēģis pēc E. Teterovskas lūguma uzzīmējis detalizētu skolas plānu. «Orientēšanās prasmes nav nekas tāds, ko skolotāji nevarētu apgūt paši un izmēģināt darbā ar skolēniem,» pedagoģe saka. Hobiju ar darbu viņa gan apvienojusi tīri intuitīvi, bet uzaicinājums par šo pieredzi pastāstīt LU Dabaszinātņu un matemātikas centra rīkotajā konferencē skolotājiem Dabaszinātnes un matemātika skolā - efektīvi un radoši, kas notiek šodien, 28. augustā, Rīgā, licis aizdomāties, ka laikam jau tas ir kas atšķirīgs no ierastā. «Tāpat ir arī citiem skolotājiem - daudz ko darām dabiski radoši, neapzinoties, ka tas ir kaut kas netradicionālāks, ar ko var iedvesmot citus kolēģus,» E. Teterovska teic.