Havjera vectētiņš bija spānis, un, piemēram, gaspačo zupa ir ģimenes recepte. Tādu vectētiņam vienmēr gatavojusi vecmāmiņa. Spānijā esot pieņemts tā - cik daudz spāņu, tik daudz gaspačo recepšu. Katrā vismazākajā ciematā dzirdēsit, ka tieši tur ir visgaršīgākais gaspačo. Taču pēc pieciem kilometriem nākamajā ciematā uzzināsit, ka tie tur blakus galīgi nemāk gatavot. Kā saka Havjers, visā recepšu jūklī ir divi pamatvarianti - ziemas un vasaras gaspačo.
Ar olīveļļu un ķiplokiem Havjers šķiežas uz nebēdu. Spāņus kalorijas neuztrauc, bet tos, kuri neēd ķiplokus, viņš sauc par ņergām. Vēl nākamā dienā pēc ķiplokiem smaržoju ne vien pati, bet arī mani recepšu pieraksti.