Ja kādreiz par īsto sēņu laiku uzskatīja septembri, tad tagad rudens sēnes reizēm jau spraucas no zemes vasaras vidū, šogad pat jūnijā. Nedz ar zemeņu, nedz ābolu ražu tā nelepojas un neizrādās, kā ar grozu pašu rokām salasītu sēņu. Lai lepotos, pilnīgi pietiek pat ar sauju gaileņu.
Kas tik vērtīgs un pievilcīgs slēpjas sēnēs, ka liek cilvēkiem zaudēt galvu, maldīties pa mežu, pēc tam fotografēt un izlikt bildes plašākas publikas apskatei? Nezinu nevienu citu augu valsts (ja tā var teikt par sēnēm) pārstāvi, kura dēļ cilvēki no laba prāta gatavi riskēt ar dzīvību. Nav pārliecības, vai sēne ir ēdama, bet ēd, ir aizdomas, ka varētu būt indīga, bet tik un tā ēd. Konservēšanas grāmatas pilnas ar biedējumiem par botulismu sēņu konservos, bet tik un tā konservē.
Vai sēne vispār ir augu valsts pārstāve? Pirms pāris gadiem manās rokās nonāca grāmata par viduslaiku virtuvi tagadējās Vācijas un Francijas teritorijā, un tajā bija citēti vairāki tā laika «gudro prātu» izteikumi, ka sēnes īstenībā ir mistiskas dzīvnieku pasaules pārstāves, kas viltīgi ievilina cilvēkus savos tīklos. Pērn pēc gandrīz tūkstoš gadiem vairākās vācu avīzēs, atsaucoties uz pavisam jauniem pētījumiem, parādījās ļoti līdzīgs viedoklis. Tiesa gan, tagad galvenā uzmanība pievērsta jautājumam - ko darīt veģetāriešiem?
Uz rietumiem no Latvijas pret sēnēm mežā lielākoties izturas visai piesardzīgi. Uz austrumiem meža sēnes tiek godātas - ēstas svaigas uz sviestmaizēm, vārītas, ceptas, sālītas, marinētas. Pie mums pazīstu cilvēkus, kuri dodas mežā ar sēņu grāmatu rokā. Es pati piederu tiem, kam sēņu jomā vajag stingru pārliecību, ka šī konkrētā ir pilnīgi droša ēšanai. Zinu arī to, ka labākais sēņošanas laiks ir rīts, kad tikko svīst gaisma, tas ir tāpēc, ka agrā rītā sēnes ir ar stingriem kātiņiem un cepurītēm. Vēlāk, kad kļūst silts un spīd saule, tās sasilst un nav vairs tik tvirtas. Arī lietainā laikā nav ieteicams sēņot, jo tad sēnes ir savilgušas un ātri bojājas.
Sēnēm piemīt īpatnēja, smalka garša un aromāts, ko ēdienā vajadzētu izcelt vai vismaz saglabāt. Taču ar garšvielām, it sevišķi bagātīgi lietotām, to var ātri vien nomākt un pat sabojāt. Lai tā nenotiktu, ieteicams garšvielas sēnēm pievienot cepšanas vai vārīšanas beigās. Starp citu, dažs labs rūpnieciski gatavots garšvielu maisījums, pat speciāli sēnēm domāts, īstenībā padara tās sīkstas. Ilgus gadus speciālisti strīdējās, vai sēņu ēdieni jāapēd uzreiz, vai arī tos drīkst uzglabāt un uzsildīt, piemēram, nākamajā dienā. Tagad ir noskaidrots, ka drīkst gan, vienīgi jāievēro pāris nosacījumu - ēdiens strauji jāatdzesē un pēc tam to nevajag uzkarsēt vairāk par 70 grādiem.