Varētu likties, ka dažādas draugu būšanas, intrigas piedienas naudīgākām nozarēm, kur dalāmais pīrāgs ir lielāks. Praksē redzam, ka ne mazāk intensīvas dubļu cīņas notiek arī veselības aprūpes un kultūras jomā. Iemesli varētu būt vairāki. Pirmais: jo pieticīgāki resursi, jo svarīgāk, kurš kontrolēs, kā smejies, to pašu mazumiņu. Otrais: ņemot vērā cieņu sabiedrībā pret medicīnu un kultūru, strīdniekiem jo parocīgāk apelēt pie vispārcilvēciskām vērtībām, nācijas pamatiem utt. un attiecīgi piesaistīt lielāku publikas uzmanību, cerot, ka viena demagoģija izklausīsies pārliecinošāk par otru. Treškārt, teju vai ikviena amatpersona, kas vienreiz dzīvē bijusi Operā vai var noskaitīt trīs Raiņa dzejas rindiņas, uzskata sevi par kultūras cilvēku ar skatījumu uz nozari.
Taisnības labad jāatzīst, ka kautiņi ap kultūras finansējumu un vietu hierarhijā notiek ne tikai Latvijā. Piemēram, nesen ASC paralēli Occupy Wall Street notika kreisi noskaņotu t. s. radošo akcijas pret vairākiem Ņujorkas muzejiem, kuri (precīzāk, to vadītāji) tika vainoti izšķērdībā, pašapmierinātībā, kliķu veicināšanā un tamlīdzīgos grēkos. Diemžēl atšķirība ir tāda, ka, ja kultūras establišmentam nepiederīgs Ņujorkas dzejnieks vai gleznotājs var izmēģināt laimi Sanfrancisko vai Monreālā, tad mūsu kultūras procesa dalībniekiem, sakašķējoties ar vietējām t. s. autoritātēm, atliek mainīt profesiju. Vai arī - kas diez vai labāk - gaidīt, kad ministrijā mainīsies politiskā vadība, citiem vārdiem sakot, mēģināt kļūt par savējo citā kliķē.