Viņi ir pirmie savā pagastā un vieni no pirmajiem Latvijā, kuri, sadarbībā ar SIA _Latgran_ sākuši šīs kultūras audzēšanu, taču jau tagad ir pārliecināti, ka tā ir perspektīva nozare, ar kuras palīdzību varētu ne tikai iekopt Latgales aizaugušos un purvainos laukus, bet arī apgādāt valsti ar pašu izaudzēto kurināmo. No šīs stiebrzāles biomasas ražotās granulas pēc savas enerģētiskās vērtības ir līdzvērtīgas koksnes granulām un tiek izmantotas gan kā kurināmais, gan arī elektroenerģijas ražošanai. Pagaidām Latvijā biomasa tiek pārstrādāta divās ražotnēs Jaunjelgavā un Kūku pagastā, un lielākā daļa produkcijas tiek eksportēta uz Zviedriju un Somiju.
Sēj reizi 20 gados
Ēvalds un Andra pēc profesijas ir kartogrāfi, abi strādā Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūrā. Pirms vairākiem gadiem, kad Ēvalds atguva senču zemi Zaļmuižā, dzīvesbiedri ilgi domāja, kā šo zemi lai izmanto. Labākās augsnes tika iznomātas zemnieku saimniecībām, kuras audzē graudaugus, taču maz-auglīgo un aizlaisto purva zemi neviens neiekāroja. Studējuši literatūru, meklējuši internetā, tad uzzinājuši par SIA Latgran pilotprojektu par enerģētisko stiebrzāļu audzēšanu kurināmā granulu ražošanai. Tas licies ļoti piemērots. Pagājušajā gadā Latvijā pilotprojekta ietvaros tika iesēti pirmie 300 hektāri šo augu, no tiem piekto daļu, 63 ha, iesēja z/s Mežābeles. Šopavasar sējumi tika papildināti vēl ar 13,5 ha. Šoruden ar nepacietību gaidījuši salnas, lai varētu pļaut pirmo ražu, jo tad auga biomasa ir pārkoksnējusies un satur vairāk celulozes.
Kā stāsta Ēvalds, gan viņu audzētajam miežabrālim, gan otrajai līdzīgajai kultūrai slotiņu sārei ir daudz priekšrocību, līdz ar mazprasīgumu augsnes ziņā šīs kultūras audzēšana zemniekiem neprasa daudz pūļu. « Iesēj reizi 15-20 gados, reizi 10 gados nomēslo, bet pa vasaru aizmirsti. Pļauj vēlā rudenī, kad citi darbi jau ir apdarīti, ja nesanāk uzreiz sapresēt ruļļos, nopļauto var atstāt uz lauka visu ziemu, nekas slikts nenotiks.» Līguma noteikumi audzētājus apmierinot arī tādā ziņā, ka nav pašiem jāved raža uz rūpnīcu, tikai jāizved ārā no purva pieejamākā vietā. Par tonnu biomasas tiek solīts maksāt 25 latus. Lielākie līdzekļi jāiegulda pašā audzēšanas sākumā, kad jāapstrādā zeme un lauki jānomiglo ar raundapu, lai iznīcinātu nezāles. Tālāk jau visu izdarot augs pats - gan ar savu spēcīgo sakņu sistēmu pasargā augsni no erozijas, gan nomāc nezāļu augšanu. Andra smejas, ka pie mazdārziņiem gan to sēt nevajag, jo miežabrālis Latvijā jau sen pazīstams kā nezāle, no kuras ļoti grūti tikt vaļā, savulaik tas ticis audzēts pat kā lopbarības kultūra.
«Vismaz kultūrainava saglabājas, nebūs viss aizaudzis ar mežu un krūmiem. Tīrumi vasarā ir ļoti skaisti, zaļi. Latgales aizaugušajiem laukiem tas varētu būt ļoti perspektīvi. Videi ļoti draudzīga kultūra, jo appļaušana notiek vēlā rudenī, kad putni jau izvadājuši mazuļus. Te ir tik daudz dažādu putnu, rubeņu riesta vietas, pat griezes dzīvo,» uzskaita Andra.
Aizstāj ogles un gāzi
Ēvalds un Andra uzskata, ka enerģētisko augu audzēšana ir ļoti perspektīva arī tajā ziņā, ka Latvija varētu apgādāt sevi ar kurināmo un būt neatkarīga no ogļu un gāzes piegādātājiem. Skandināvijas zemnieki par šīs kultūras audzēšanu saņemot subsīdijas 500 eiro par hektāru, Latvijas zemnieki no tā saņemot tikai desmito daļu, turklāt, nākamgad pat šie nelielie platību maksājumi audzētājiem vairs netikšot maksāti. Kā domā Andra, arī tas daudzus zemniekus atbaida no šīs kultūras audzēšanas, jo sākumā ir jāiegulda diezgan lieli līdzekļi, tikai tad var dabūt atdevi.
Bet niša vēl ir liela, un ieguvums no šīs enerģētiskās biomasas, salīdzinot ar oglēm un gāzi, ir liels. Tā ir gan videi draudzīga, gan resursi faktiski neizsmeļami. Latgales zemnieki, apsējot savus laukus, varētu nodrošināt ar kurināmo visu Latviju. Tagad iznāk absurds, ka viss mūsu izaudzētais tiek eksportēts uz Skandināviju, kur no šīm granulām koģenerācijas ceļā saražoto elektroenerģiju mēs paši esam spiesti iepirkt, saka Andra.