Mīlestība bija tik liela un patiesa, ka es gribēju darīt visu, lai patiktu ne tikai viņam, bet arī viņa radiem un tautai. Man svarīgs bija arī tas, ka esmu latviete un savās mazajās pazīšanās aprindās pārstāvu savu Latviju, savu tautu. Visu šo 50 gadu laikā savu mērķi esmu sasniegusi - mani draugi, kuru te ir bezgala daudz, par manu zemi un latviešiem domā visu to labāko.
Pēc 1,9 mēnešiem mums piedzima dēls, kuram tagad jau 46 gadi, un vēl pēc 2,8 gadiem meitiņa. Lai gan, atbraucot uz Tallinu, es nepratu nevienu vārdu igauniski, pa tiem nedaudzajiem gadiem iemācījos igauņu valodu. Mūsu ģimene bija ļoti draudzīga, stipra. Mājas valoda bija igauņu, bet vasaras atvaļinājumus pavadījām Latvijā, kur bērni iemācījās latviešu valodu, iemācījās mīlēt manu Latviju, saprast manu tautu un kultūru. Dzīve Igaunijā man bija kā pasaka, jo man bija gadījies ne tikai pats labākais igaunis, bet vislabākais vīrietis vispār. Arī Igaunijas Latviešu biedrībā manu vīru vērtēja kā vislatviskāko latvieti, ar ko viņš ļoti lepojās. Latviski vīrs runāja lieliski. Tā gāja gadi.
Pensijā aizgāju 55 gadu vecumā, bet nostrādāju vēl 10 gadu. Pensionāre esmu no 65 gadiem. Pensiju man aprēķināja Igaunijā, pieskaitot Latvijas gadus un par katru bērnu pa diviem gadiem klāt. Tā ne ar ko neatšķīrās no pensijas, ko saņem igauņi. Tallinā ir likums, ka katrs pensionārs, kurš sasniedzis 65 gadus, pilsētas transportā brauc par brīvu un reizi gadā - savā dzimšanas dienā - saņem pabalstu 76,69 eiro.
Tā mēs ar ģimeni laimīgi nodzīvojām 25 gadus. Bērni izauga, aizgāja savā dzīvē, un mēs ar vīru dzīvojām viens otram. Tā bija mūsu otrā jaunība. Arī vīrs bija pensionārs, bet aktīvi strādāja. Materiālā ziņā bijām nodrošināti, nauda nebija jāskaita. Bet tad pienāca 2010. gada 30. aprīlis. Vīrs vadīja ekskursiju Tallinas Doma baznīcā, kur viņu pārsteidza pēkšņa nāve... No tā laika esmu viena savā trīsistabu dzīvoklī Tallinā.
Man pienāca laiks, kad jāskaita nauda no pensijas līdz pensijai. Man ir labi, materiāli nodrošināti bērni, bet mammas taču grib būt neatkarīgas no viņiem! Arī krājumi taču ar laiku izsīks, ja neprot naudu skaitīt. Kas to zina, cik laika vēl man ir atlicis. Tā es tagad mācos dzīvot pieticīgāk. Tā kā esmu samērā aktīva, katru piesolīto darbiņu, kas man dara prieku, ņemu pretī, saņemot nelielu papildinājumu pensijai. Man ir labi vīra radi, kas dzīvo laukos un saprot, ka kartupeļi un saknes pilsētā neaug, tāpēc pa šo laiku, kamēr esmu viena, nezinu, cik kartupeļi vai saknes maksā veikalā vai tirgū - no radu puses tas ir liels atbalsts manai ikmēneša dzīvei.
Zinu, ka Latvijā pensijas ir mazākas nekā Igaunijā, bet te sakarā ar pāriešanu uz eiro mēs pat neievērojām, kā pieauga cenas veikalos. Liekas, ka viens eiro ir maza nauda un, ja pieliek pie tā kaut vai 10 centu, tas taču ir tik maz! Bet igauņu naudā viens eiro bija 15,65 kronas, 10 centu - 1,56 kronas. Ja nu cenas augtu tikai par 10 centiem... To eiro naudasmakā ir bezgala maz.
Latvieši ir malači, viņi runā skaļi, cik nabaga pašlaik ir tauta! Latvieši tomēr prasa skaļi, bet igauņi klusē. Pat medijos runā par to, cik gan vajadzētu augt cenām, lai igauņi sāktu prasīt skaļi. Klausoties, kā igauņi stāsta par Latvijas nabadzību, man ir dusmas, jo te taču tautai nav vieglāk. Bet viegli ir runāt par citiem, ja labi zini, ka savējie klusēs, zinādami, ka kaimiņiem ir vēl grūtāk.
Domāju, ka mums, pensionāriem, ir jābūt aktīviem! Vajag ņemt pretī katru darbiņu, ko piesola un kas dara kaut mazliet prieka. Mēs nedrīkstam turēt rokas klēpī un cerēt, ka kaut kā tiksim galā. Darbosimies, kamēr spējam, jo tas lielais vecums taču nav aiz kalniem! Esmu optimiste. Kaut gan ir grūti un bezgala skumji, jādzīvo un jādarbojas, kamēr vēl var. Kad vairs nevarēs, cerēsim uz valdību un saviem bērniem - to mēs viņiem iemācījām mūsu kopdzīves laikā. Es ticu, ka vienreiz arī igauņu tauta sapratīs: cik ilgi var? Un beidzot taču pienāks laiks, kad vajadzēs arī igauņiem skaļi pateikt: pietiek, arī tautai gribas ēst!