2009. gadā publicētā pētījumā secināju, ka latviešu valoda par publiskās telpas dominējošo valodu vēl nav kļuvusi un šis tapšanas process ir ļoti lēns, kaut arī visi priekšnosacījumi - valsts valodas statuss un likumdošana, valsts valodas politikas pamatnostādnes un programma, administratīvais aparāts, zinātniskais un pedagoģiskais nodrošinājums u. tml. - ir pietiekami, lai publiskajā telpā latviešu valodas kļūšana par dominējošo valodu notiktu veiksmīgāk nekā pašlaik.
Veicot pētījumu, radās daudzi ieteikumi, lai pašreizējā divvalodīgā sabiedrība pēc iespējas ātrāk kļūtu par vienvalodīgu sabiedrību latviešu valodā (ar daudzvalodību indivīda līmenī). Divvalodība nav mūžīga. Tas ir pārejas posms, kurā ne vienmēr notiek pāreja uz valstij vēlamo valodu, resp., uz latviešu valodu Latvijā, bet sabiedrības divvalodībā iespējama arī pāreja uz krievu valodu. Par to liek bažīties valsts iedzīvotāju etniskās proporcijas, Austrumu kaimiņvalsts aktivitātes Latvijas iekšpolitikā un krievu valodas regulārais lietojums publiskajā telpā.
Vienvalodība latviešu valodā publiskajā telpā ir būtisks nosacījums valsts stabilitātei un vienkopienas valsts attīstībai. Latvijai ar tās ekonomisko kapacitāti ir vienīgā iespēja pastāvēt kā vienvalodīgai valstij, jo divvalodību oficiālajā jeb valsts līmenī var atļauties tikai ekonomiski labi attīstītas valstis. Vai tās nav sirēnu balsis, kuras, runājot par divu valsts valodu vēlamību un izredzēm Latvijā, ieaicina valsti ekonomiskajā sabrukumā?
Pētījumā konstatēju, ka attieksmei pret latviešu valodu saziņas situācijās gan privātajā uzņēmējdarbībā, gan arī valsts iestādēs (retāk) ne vienmēr ir izšķiroša nozīme latviešu valodas izvēlē. Svarīgas ir indivīda priekšrocības, statuss u. tml. faktori, kad, piemēram, pamatnācijas darbinieki tiek norīkoti apmeklēt mazākumtautības valodas kursus, lai varētu turpināt savu darbu Latvijā, un kad cilvēki tiek diskriminēti par mazākumtautības valodas - krievu valodas - prasmju trūkumu.
Privātajā uzņēmējdarbībā, pašvaldībās un dažkārt pat valsts augstskolās, kur docētāji atvainojas nekrievu tautību studentiem un lekciju vada krieviski, krievu valodas lietojums saziņā starp latviešiem un mazākumtautību cilvēkiem pašlaik - neatkarīgas valsts jau divdesmitajā gadā - ir kā zāģis latviešu valodas attīstībai un ieguldītajiem līdzekļiem valsts valodas apguvē un funkcionēšanā. «Zāģis» ir arī jauno krievu valodā runājošo imigrantu necenšanās mācīties latviešu valodu. Imigrantiem būtu jādod iespēja saprast, ka viņi brauc uz valsti ar potenciāli vienvalodīgu sabiedrību latviešu valodā. Francijas pieredze liecina, ka, lai saņemtu darba atļauju, potenciālie imigranti vispirms savā līdzšinējā mītnes valstī sekmīgi nokārto franču valodas prasmes pārbaudījumus un tikai pēc tam dodas uz Franciju. Grozījumi ar Valsts valodas likumu saistītajos tiesību aktos, kuros nepārprotami formulēts valsts valodas lietojums, labvēlīgi ietekmētu valodas situāciju. Tā tas noticis, piemēram, Kvebekas provincē Kanādā saistībā ar angļu valodas ierobežojošu politiku un franču valodas kļūšanu par dominējošo valodu.
Trešās Atmodas pieredze pamatnācijas sadarbībā ar valstij lojālajiem mazākumtautību cilvēkiem, kuri nav maza iedzīvotāju daļa, ir patiesi vērtīga, lai veicinātu cilvēku vienotību. Mērķtiecīgi iesaistot Latvijai lojālo mazākumtautību cilvēkus sabiedrības šķelšanas apturēšanā, piemēram, iesaistot mazākumtautību inteliģences cilvēkus, kuri nepiekrīt tam, ka krievu valodā rakstošā prese bieži runā visu mazākumtautību vārdā, var izveidot veselu sabiedrību. Informatīvajai telpai šobrīd vēl vairāk nekā pagājušā gadsimta 90. gados ir tendence nošķirties vienai no otras.
Latvijas pētījumu statistikas dati kopš 90. gadu vidus nemainīgi rāda, ka tieši sievietes vēlas aktīvāk integrēties valstī. Mazākumtautību jaunietēm paredzēta pasākumu vai projektu kopa ir tieši tā, kas veicinātu mazākumtautību integratīvo motivāciju un ar integrāciju sarežģīto situāciju padarītu vieglāku. Sieviešu vēlmi integrēties, domāju, var attiecināt arī uz Latvijas jauno imigrantu sievietēm. Novērots, ka tieši sievietes pārsvarā nodod bērniem prestižāko valodu vai valodas variantu, ignorējot pārējos. Sieviešu ietekme ir noteicošā arī valodas saglabāšanā un pat atdzimšanā. Mērķtiecīgi strādājot ar jaunās latviešu diasporas sieviešu grupu, iespējas, ka latviešu valoda tiks nodota nākamajām paaudzēm, ir lielas.
Maz runāts par gadījumiem, kad cilvēktiesības pārkāptas, ja cittautietis neapgūst valsts valodu un pats nogriež savas turpmākās izglītības un karjeras iespējas. Administratīvajai sistēmai, kas koordinē valodas politikas pasākumus, ir būtiska loma, lai palīdzētu cilvēkiem izvairīties no šāda veida cilvēktiesību pārkāpumiem un cittautieši patiešām prastu valsts valodu.
Administratīvā sistēma labāk tiktu galā ar XXI gadsimta izaicinājumiem valodas situācijā, ja praksē būtu ieviestas mūsdienīgākas valodas politikas pārvaldības metodes. Valodas politikas pārvaldības darba izvērtējums saistībā ar realizētajiem Valsts valodas politikas programmas 2006.-2010. gadam uzdevumiem un pašreizējo valodas situāciju ļautu izvairīties no kļūdām nākamajā programmas posmā līdz 2014. gadam.