Intervijai ar vācu žurnālistiem Dmitrijs piekritis, jo uzskata, ka rietumvalstu spēkos ir paskubināt Latvijas politiķus nepilsoņu jautājuma risināšanā un sekot uzdotā izpildei - gluži kā daudzās citās jomās.
Uz tikšanos ar Dienu vīrietis atnāk, rokās turot izdrukātu lapu - uz tās Apvienoto Nāciju Organizācijas bēgļu aģentūras (UNHCR) diagramma rāda, ka Latvija bezvalstnieku skaita ziņā ir ceturtajā vietā pasaulē - aiz tādām eksotiskām valstīm kā Mjanma, Kotdivuāra un Taizeme. «Situācija pie mums nav normāla, un jebkurā likumīgā veidā tā jāuzlabo!»
Dmitrijs runā ļoti labā latviešu valodā un uzsver - viņš zinot, kādu vēsturisku notikumu rezultātā Latvijā izveidojusies nepilsoņu šķira: «Neesam vienīgā valsts ES, kas bija Padomju Savienības sastāvā, taču esam līderi nepilsoņu skaita ziņā. Kāpēc šāda situācija vispār neradās Lietuvā? Kāpēc daudz mazāk nepilsoņu ir Igaunijā? Latvija ir vienīgā valsts, kur 1990. gadā par neatkarību iestājušies cilvēki pēc tam palika bez pilsonības. Igaunijā gan viss bija sakārtots.» Dmitrijs pāršķir vēl senākas vēstures lappuses: «1918. gadā Latvijas pilsonību piešķīra visiem iedzīvotājiem, kuri šādu vēlmi izteica.» Vīrietis atbalsta pieņēmumu, ka krievvalodīgo pilsoņu skaita palielināšanās varētu vājināt vadošo tā dēvēto nacionālā bloka partiju pozīcijas: «Taču tādā gadījumā būtu demokrātija, kuras pašlaik trūkst, jo Saeima neatspoguļo sabiedrību tādu, kāda tā ir, un uzticība mazinās. Nepilsoņi maksā nodokļus tāpat kā pilsoņi, taču nevar ietekmēt to izlietojumu. Atšķirībā no imigrantiem Latvijā dzimušajiem nepilsoņiem citas dzimtenes nav.» Dmitrijs arī norāda, ka 25 gadu laikā valdībā strādājošos krievu izcelsmes ministrus varot uz rokas pirkstiem saskaitīt, bet uz iebildi, ka krievvalodīgajiem draudzīgā partija Saskaņa pēdējās Saeimas vēlēšanās ieguva visvairāk deputātu vietu - 24, vīrietis atbild, ka viņi tāpat nav pie teikšanas, turklāt viņu pašu Saskaņas darbs neapmierina, un viņš par to nebalsotu: «Man nepatīk, ko Ušakovs dara Rīgā.»
Atvaļinājuma stress
Valstiski noskaņots nepilsonis trešajā paaudzē - tā Dmitrijs sevi dēvē un piebilst, ka ir sociāli aktīvs, taču būt pilsoniski aktīvam viņam traucējot violetā pase, kurā esošais ieraksts ALIEN mulsinot muitniekus valstīs ārpus Eiropas: «Reiz gadījās nepatīkama situācija Ēģiptē - aizlidojām kopā ar draudzeni - viņa ir pilsone, pēc ielidošanas parādīja pasi un izgāja caur drošības vārtiem, bet mani aizturēja, nācās gaidīt pusstundu, kamēr viņi sūtīja kaut kādus faksus. Un vispār, kamēr gaidīju, nezināju, vai mani ielaidīs valstī.»
Ceļošana un balsstiesību neesamība - tās esot praktiskās no nepilsoņa statusa izrietošās neērtības, taču būtiskākās tomēr esot galvā: «Protams, ka nejūtos «valsts - tas esmu es».» Dzirdot iebildi, ka viņam, gluži kā ikvienam nepilsonim, ir tiesības naturalizēties, Dmitrijs saka: «Es varu aiziet un eksāmenus nokārtot kaut rīt, manas zināšanas to ļauj, taču kopējā problēma neizzudīs. Pazīstu daudzus, kuri tikuši pie pilsonības naturalizējoties, taču - nevienu, kurš lepotos, ka pie pilsoņa pases ticis šādā veidā.»
Arī vīrieša vecāki dzimuši Padomju Latvijā, tomēr uzreiz pēc neatkarības atjaunošanas nemaz neesot varējuši naturalizēties: «Bija tā saucamie logi - jo vecāks cilvēks, jo vēlāk varēja kļūt par pilsoni. Mamma atklāja, ka deviņdesmito gadu sākumā viņai valsts iestādē pateica, ka naturalizēties viņa drīkstēs tikai pēc 2000. gada.» Šāda attieksme patriotismu neveicinot.
Nelegālu skandālistu tēls
Dmitrijs rosina pielīdzināt skolēnu vai studentu latviešu valodas un vēstures eksāmenu rezultātus tiem, kas jākārto naturalizējoties, tādējādi atvieglojot procesu gados jaunajiem nepilsoņiem. Jāsaka, ka 2013. gadā ieviestajos Pilsonības likuma grozījumos līdzīgi atvieglojumi iekļauti, tomēr būtiskākās bija izmaiņas, kas nepilsoņiem ļāva savus jaundzimušos bērnus reģistrēt kā Latvijas pilsoņus. Tas atspoguļojās statistikā - iepriekš Latvijas pilsonībai reģistrēja tikai piecus procentus zīdaiņu, tagad - deviņus no desmit. Lielu nopelnu šo uzlabojumu tapšanā Dmitrijs piedēvē Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāram Nilam Muižniekam: «Viņš ir viens no tiem, ar kuru bija iespējama konstruktīva saruna. Toreiz bija manāma virzība, taču pēdējos gados diemžēl atkal notiek regress, un tas kaitē Latvijai. Notikumi Ukrainā, mūsu strīdi ar Krieviju… Ja mēs visu laiku dauzām ar bomi pa lāča būri, agri vai vēlu viņš iekodīs.» Dmitrijs uzskata, ka Latvijā tiekot kultivēti maldinoši uzskati - ka problēmas ar nepilsoņiem nepastāvot un ka visa saistībā ar šo jautājumu uzjundītā viļņošanās esot Krievijas varas roku darbs: «Aiz apzināti radītā nepilsoņu - «Krievijas draugu», nelegāļu, skandālistu tēla, mūs nesadzird. Ja valsts negrib neko mainīt, protams, meklējam, kurš mums varētu palīdzēt.» Kāpēc daudzi nepilsoņi necenšas apgūt latviešu valodu? - «Daži paziņas, pat ja prot runāt latviski, ikdienā valodu nelieto tieši tāpēc, ka jūtas aizvainoti. Tas ir apburtais loks. Visas tās runas, ka nepilsoņi negrib naturalizēties, lai bez vīzām brauktu uz Krieviju… ir, protams, arī šādi cilvēki, bet viņi nav vairākumā.»
Vīrietis iesaistījies Nepilsoņu kongresā (NK), taču organizācija nav oficiāli reģistrēta: «Pat ja rītdien to izdarītu, nekas nemainītos - ne jau tāpēc valstsvīri ar mums sāktu runāt. Satversme paredz pulcēšanās brīvību, bet man ir skumji skatīties, ka NK gandrīz visos medijos tiek atspoguļota kā pretvalstiska organizācija ar it kā sliktiem nodomiem. Gan privātās, gan publiskās sarunās - neviens tur nekad nebija pret Latviju un latviešiem,» saka vīrietis. Tomēr nenoteiktais statuss liedz NK oficiāli pārstāvēt nepilsoņus, un Dmitrijs noplāta rokas: «Nevienas citas organizācijas, kuru vispār interesētu nepilsoņu jautājums, Latvijā nav.» Taču pats tādu veidot vēl neesot gatavs.