Kadru trūkums
Latvijas izlases treneru štābs pirms jūnija spēlēm izvirzīja uzdevumu panākt maksimālo rezultātu abās spēlēs, tātad - uzvarēt. Neizdevās, lai gan iespējas bija. «Nedrīkst aizmirst, ka mēs spēlējām ar futbola ziņā daudz attīstītāku valstu izlasēm. Jā, mēs varam viņus uzvarēt, bet ar nosacījumiem, ka spēlējam labākajā sastāvā un ka visi futbolisti ir optimālā sportiskā kondīcijā,» norādīja Starkovs. Arī pretinieki nespēlēja savos labākajos sastāvos, bet tur jau arī ir tā būtiskākā atšķirība - Latvijā kvalitatīvu futbolistu starptautiska līmeņa spēlēm knapi pietiek vienam pieteikumam. Šoreiz arī to pašu vidū bija spēlētāji, kas izlasei pievienojās fiziski negatavi.
Starkovs atgādināja, ka spēles tonusa uzturēšana un fiziskā kondīcija ir divas atšķirīgas lietas. Pirmo lielā mērā ietekmē klubu treneri, turklāt - ne vienmēr objektīvu iemeslu dēļ, bet par fizisko gatavību attaisnojumu nav. «Vai futbolists savos klubos spēlē vai nespēlē, viņš ir atbildīgs par to, lai izlasei pievienotos labā fiziskā kondīcijā. Tas ir viņa pienākums.» Lai gan Petrovičs vārdos nevienu grēkāzi nenosauca, nav grūti uzminēt, uz kura spēlētāja palīdzību viņš bija cerējis, bet palika vīlies. Grūti pateikt, kāpēc Kaspars Gorkšs atvaļinājuma laikā rūpējās par savu fizisko kondīciju, bet Māris Verpakovskis, kurš aktīvi meklējot sev jaunu darbavietu, aizvadīja vien pāris treniņu un atzina, ka nav gatavs spēlēt pret Izraēlu pat desmit minūtes.
Kā vienu no būtiskākajiem zaudējuma iemesliem Starkovs nosauca atjauninātā sastāva pieredzes trūkumu. «Pašatdeves un cenšanās trūkumu spēlētājiem nevar pārmest, tomēr meistarība un pieredze uz meistarīgāko pretinieku futbolistu fona bija jūtama.»
Patriotisma stīga
Latvijas izlases galvenajam trenerim nereti pārmet novēlotu viena otra jaunā futbolista piesaistīšanu izlasei. Jocīgi jau ir, ka, piemēram, Lukjanovu uz izlasi nesauc gadiem pat izvērtēšanas nolūkos, bet tad uzreiz liek pamatsastāvā. Tiesa, jāsaprot, ka kandidāti netiek vērtēti tikai pēc sportiskajiem principiem. «Ņemam vērā arī spēlētāju profesionalitāti, personību un rakstura iezīmes, to, cik ātri atveseļojas pēc savainojumiem, un vēl virkni citu faktoru,» skaidro Starkovs. Piemēram, Gauračs ar izteikumiem presē vairākkārt licis noprast, ka neprot būt rezervists. Varbūt tieši tāpēc Starkovs viņu neaicināja līdz brīdim, kad bija drošs, ka Edgaram tiks atvēlēts spēles laiks.
«Viens no kritērijiem, izvēloties sastāvu, ir patriotisms. Iespējams, tas ir pat svarīgākais kritērijs. Piemēram, Rudņevs marta spēlē Izraēlā guva savainojumu, kas neļāva viņam spēlēt mēnesi. Bet viņš pievienojās izlasei šoreiz, nospēlēja gandrīz pilnu maču arī pret Austriju, nevienā epizodē nevairoties no riska atkal gūt savainojumu, visur viņš atstrādāja līdz galam. Izlasē viņam nemaksā, viņš to dara patriotisma vārdā,» ar lepnumu atzina Starkovs.
Šogad virslīgas līdera Ventspils rindās visai pārliecinoši spēlē centra pussargs Oļegs Laizāns. Ņemot vērā, ka tieši šajā pozīcijā izlasē trūkst izvēles, varētu izskatīt viņa piesaistīšanu valstsvienībai, taču pirms dažiem gadiem Oļegs Laizāns ieradās pie Starkova uz treniņu Krievijas treniņtērpā… Iespējams, tieši patriotisma trūkums liedza vairākiem Daugavpils kluba spēlētājiem aizkavēties izlasē. Pats Starkovs par to runā izvairīgi - kaut kas viņos nepatika.
Cerība uz jaunajiem
Izlasē rit paaudžu maiņa, un komanda vēl nav spējīga risināt augstus uzdevumus. 2004. gada Eiropas čempionāta finālturnīrā Portugālē Latvija bija rūdītākā pēc spēlētāju vidējā vecuma. Lai no pašreizējās paaudzes futbolistiem pēc gadiem sagaidītu Latvijas izlases lielākā panākuma atkārtojumu, jāturpina progresēt ne tikai tiem, kas jau tagad spēlē valstsvienībā, bet arī spēlētājiem, ar kuriem saistām cerības. Pirmais no tiem ir Slovākijā spēlējošais Artūrs Zjuzins. Pēc Jevgeņija Kosmačova uzkāpšanas uz zvaigžņu slimības grābekļa, Starkovs diez vai riskēs Zjuzinu izsaukt uz izlasi nākotnes vārdā, bet noteikti cer, ka Artūrs ar savu spēli klubā pārliecinās treneru korpusu.
Tāpat nedrīkst aizmirst izlases tuvumā jau bijušos spēlētājus. «Prieks, ka Višņakovam parādījās tāda kā otrā elpa. Viņš ir lielisks piemērs daudziem, kas salīdzinoši agrā vecumā iemirdzējās, bet tad savu spožumu zaudēja. Ejiet un atgūstiet zaudēto! Tas attiecas uz Kosmačovu, Gabovu, Malašenoku, O. Laizānu… Atgriešanās izlasē ir viņu pašu rokās,» Starkovs izaicina futbolistus.