Attīstīt lauku tūrismu visos aspektos, integrēt pilsētnieka sapni par laukiem - tādi ir arī Latvijas Lauku tūrisma asociācijas (LLTA) Lauku ceļotājs mērķi. Tūristu prioritātes ilgu laiku bijušas pilis, pilsdrupas, muižas, baznīcas, muzeji, kā arī daba - meži un upes, un dabas takas, bet tieši pēdējā laikā priekšplānā izvirzās ražojoša lauku saimniecība.
Sauklis Baudi laukus ir domāts gan vietējam tūristam, gan ārzemniekam. «Tas nozīmē laukus izbaudīt pilnskanīgi - īpaši iepazīstot atmosfēru mazo un lielo ražotāju, amatnieku, lauku krodziņu kontekstā,» precizē LLTA Lauku ceļotājs prezidente Asnāte Ziemele. Gastronomiskajam tūrismam ražojošā saimniecībā ir arī muzejiska vērtība, jo blakus ražošanas procesam var apskatīties, kā kādreiz mala miltus, slauca govi, sēja sieru un kāds šis process ir šodien - ar visiem piena slaukšanas robotiem un tamlīdzīgām lietām. Saimniekošana lauku sētā daudziem pilsētniekiem šķiet eksotika.
Kāds labums ražotājam
Katrai medaļai ir divas puses. «Apmeklētājs, ierodoties pie ražotāja vai amatnieka, ne tikai skatās, bet viņš arī kaut ko nopērk. Jau vēlāk viņš atpazīst produktu tirgū un iespējams, ka izvēlas to arī tāpēc, ka ir atmiņas par redzēto un ir informācija par tā tapšanu,» to apliecina vairums ražotāju. Taču uzņēmējam savā lauku saimniecībā ir jāstrādā - viņš ir amatnieks, zvejnieks, lopkopis - un tūristu apmeklējums var būt arī nelaikā, piemēram, tieši tad, kad jāslauc kaza vai govs atnesas. Vai apmeklētājs tad nekļūst par traucēkli?
Aptaujājot vairāk nekā 300 saimniecību, Asnāte Ziemele zina teikt, ka lauku labumu saimnieku skaits, kuri grib būt draudzīgi apmeklētājiem, pieaug. Arī pakalpojumu kvalitāte paaugstinās, palielinās produktu daudzveidība un pieaug pilsētnieku - ekskursantu interese. Ne velti pilsētās rodas grupas, kas pērk lauku produktus pie saimniekiem. Daudziem tradīcija ir apmeklēt tirdziņus (Kalnciema kvartālā, Berga bazārā, kā arī Brāļu tirgu), kuros veidojas jau personīga pazīšanās ar saimniekiem. «Tiešā saikne ar ražotāju ir būtiska. Cilvēkam aizvien svarīgāk ir zināt, ko viņš ēd, kur augļi, dārzeņi, ogas auguši. Kvalitatīvākai dzīvei ir vajadzīga arī kvalitatīva pārtika,» saka Asnāte Ziemele.
«Lauku cilvēki ir sapratuši lauku tūrisma noderību,» diskusijā Apmeklētājam atvērta ražojoša saimniecība - ieguvums tūristam un ražotājam uzsver zemkopības ministrs Jānis Dūklavs un norāda: «Papildu rūpals liek savu sētu vienmēr turēt labā sakārtotības stāvoklī, jo vienmēr var ierasties viesi. Un vislabākā reklāma ir tā, kas iet no mutes mutē. Apmierināts tūrists, tas ir kā advokāts labai lauku sētai.»
Biznesa perspektīvas
Vienas no pirmajām un lielākajām Latvijas kazkopības saimniecības Līcīši saimnieks Aivars Liepiņš uzskata, ka par biznesu ražojošu lauku sētu nevar saukt. «Tas ir dzīvesveids. Viennozīmīgi! Te ir tik daudz parametru, kuriem nevar aprēķināt ciparus naudas, darba un stundu izteiksmē. Ja man kāds deviņos vakarā atbrauc pēc piena, vai es viņam atbildēšu, ka mana darbadiena beigusies? Kā var darbus saskaitīt, ja tie vienkārši jādara?» Pēc viņa domām, Līcīšus varētu dēvēt par «naturālo saimniecību ar tūrisma piesitienu».
Lauku ceļotājs idejai par lauku labumiem un gastronomisko tūrismu pirmo reizi pievērsās jau pirms desmit gadiem. Kopš tiem laikiem 20% lauku sētu aizvērtas, taču klāt nākuši ļoti daudzi - Lauku ceļotāja datubāzē ir 330 lauku labumu saimniecību.
Jaunpienācēji jau ir profesionālāki, plašāki, ar uzreiz ieplānotu apmeklētāju iespējamību, uzskata Asnāte Ziemele un par lielisku piemēru nosauc Lāču maizi, kur agrāk bija tikai ceptuve, bet tagad ir arī veikals un kafejnīca, apmeklētāji brauc ne tikai skatīties ražošanas procesu, bet viņiem ir iespēja pašiem, piemēram, izcept kliņģerus. Izcils piemērs ir Skrīveru saldējums. Savukārt igauņi Latviju pazīst pēc Rūjienas saldējuma. Latvijas lauku ražotnēs pēdējā desmitgadē nākušas klāt daudz siernīcu un gandrīz 40 mazo vīna darītavu.
Plusi un mīnusi
Daudzās Eiropas valstīs koncepts ar lielāka vai mazāka mēroga saimniecībām, kas uzņem apmeklētājus, ir tikai nostabilizējies un kļūst aizvien profesionālāks. Savukārt Latvijā par vienu no mīnusiem šī biznesa attīstībai Asnāte Ziemele nosauc mentalitāti: «Esam diezgan kautrīgi, saimnieki nenovērtē to, kas viņiem ir.»
Pēc A. Ziemeles domām, arī lielajiem, bagātajiem saimniekiem un ražotājiem vajadzētu komunicēt ar savas valsts patērētājiem. «Tā sēta starp pilsētu un laukiem jānojauc. Pat tad, ja liekas, ka apmeklētājs traucē, var taču atrast risinājumu un noteikt, ka viņam laiks tiek atvēlēts tikai reizi nedēļā un konkrētās stundās, kad, piemēram, ļauj apskatīties milzīgu traktoru un tajā ļauj pat iekāpt.» Bet lauku sētu saimnieku vislielākā rūpe ir ceļu kvalitāte un norāžu saskaņošanu problemātiskais mehānisms, lai tūristu «dabūtu» nost no lielajiem ceļiem.
«Tie, kas brauc paviesoties kādā dzīvnieku fermā, pret apmeklējamo lauku sētu un apkārtni izturas ar lielāku pietāti nekā tie, kas brauc uz kādu viesu namu sarīkot ballīti,» par mērķapmeklējumu atšķirību zina stāstīt Asnāte Ziemele. Protams, gan lauku sētas saimnieks, gan arī Eiropas Savienības normatīvie dokumenti nosaka noteikumus, kas jāievēro, lai, piemēram, netiek pārnēsātas slimības, lai tiek ievērota drošība. Tāpat arī pastāv speciālo apģērbu nepieciešamība, ja tiek apskatītas dzīvnieku fermas vai pārtikas ražošana. Tūristu uzņemšana prasa arī ievērot drošības noteikumus. «Mēģinām šo aktivitāti ieviest Zemkopības ministrijas Lauku attīstības plānā, lai mazie ražotāji varētu plānot gan apskates, gan izstāžu telpas, gan degustāciju vietas, papildu tualetes telpas, kas kā infrastruktūras ieguldījums prasa naudu,» stāsta A. Ziemele.
Pirms gadiem desmit valodu barjera kavēja saprasties, bet jaunā paaudze, kas palīdz saimniekot, sazinās ar tūristiem angļu, vācu un arī krievu valodā. Cita problēma - vai ārvalstu tūristi ir gatavi lauku vienkāršībai, jo ne jau visur ir asfaltēti vai bruģēti celiņi. «Kad ar Latvijas tūroperatoriem viesojāmies lauku saimniecībās, arī rīdzinieces nebija gatavas reālajai situācijai, jo kājās bija augstpapēžu kurpes,» stāsta A. Ziemele un piebilst: «Bet tieši tas lauku īstums raisa vispozitīvākās emocijas un paliek atmiņā.»