Sestdien, 17. aprīlī, koncertā Arēnā Rīga grupa Metallica pierādīja: bija velti jautāt, kāpēc gan mūziķiem Latvijā jāatgriežas nepilnus divus gadus pēc iepriekšējā koncerta. Lai arī muzikāli līdzīga viņu uznācienam Skonto stadionā, šī uzstāšanās reize sniedza jaunas emocijas - galu galā, cik bieži nācies redzēt pasaulslavenus mūziķus gandrīz vai rokas stiepiena attālumā?
Tā dēvētās 360 grādu skatuves kļūst arvien populārākas, un Metallica pierādīja, ka tieši šāda turnejai Death Magnetic World Tour izvēlētā konfigurācija Arēnai Rīga ir piemērotākā - gan redzamības, gan skanējuma ziņā. Protams, ne visas grupas to var atļauties, taču Metallica ir apvienība, kurā neviens vairs neatrodas otrajā plānā, katrs dalībnieks ir personība ar savu stilu. Kirka Hemeta heroiskās pozas ģitāras solo laikā, Roberta Truhiljo agresīvā mētāšanās no vienas skatuves malas uz otru, Džeimsa Hetfīlda nepārprotamais prieks par spēju iekustināt publiku un, protams, Larsa Ulriha lēkāšana ap bungu komplektu, kas turklāt lēni rotē, kļūstot par satikšanās punktu visai grupai - tas viss koncertu padarīja par lielisku izrādi. Metallica pēdējā laikā arvien lielāku vērību pievērš skatuves scenogrāfijai, eksperimentējot gan ar milzu ekrāniem, gan ar pirotehniku, pamazām un nenovēršami no stadionu grupas kļūstot par šova veidotājiem.
Ieguvēji ir skatītāji - pat jau neskaitāmas reizes dzirdētās dziesmas iegūst jaunu nozīmi. Lai arī cik nepārprotams būtu For Whom the Bell Tolls vēstījums, brīdī, kad dziesmas skanējuma laikā no griestiem nogāžas milzu zārki, emocionāli tā gūst papildus pievienoto vērtību. Jau gandrīz līdz nelabumam nodrillētā balāde Nothing Else Matters pēkšņi uzrunā krietni personīgāk, kad tā skan tev pavisam «blakus». Patīkams pārsteigums: šis ir viens no koncertiem, kad fani ievēro tradīcijas un zālē plīvo šķiltavu liesmiņas, nevis spīd mirgojoši mobilo telefonu ekrāni.
Ne bez pamata Metallica virzienā tiek vērsti pārmetumi par pārlieku iestudēto programmu - sveiciena vārdi skan vienādi neatkarīgi no valsts, kurā grupa kāpj uz skatuves, pavisam noteikti koncertos skan jau minētie hiti, kā arī Enter Sandman un uzstāšanās noslēdzas ar Seek and Destroy. Nepārliecina pat apgalvojumi, ka koncerta dziesmu saraksts tiek saskaņots vien dažas minūtes pirms uznāciena un pavisam turnejā skan vairāk nekā sešdesmit kompozīcijas - taču tas tiešām nav pamats justies neapmierinātiem. Arī Rīgas koncerts pierādīja, ka visdedzīgāk sanākušie reaģēja uz sen pazīstamajām kompozīcijām, savukārt albuma Death Magnetic materiāls izraisīja vien nelielu pūļa saviļņošanos. Šķiet, 12 000 cilvēku, kuri sapulcējās Arēnā Rīga uz atkalsatikšanos ar thrash metal leģendām, palika apmierināti - redzēts šovs labākajās Metallica tradīcijās.