Viena nozīmīga, spilgti atveidota loma sekoja otrai (Tillijs L. Andrejeva Tas, kurš saņem pļaukas, Andrus Šats S. Šalteņa Prom, kaulainā, prom!, Gustavs ar autotauri Ē. Kestnera Emīls un Berlīnes zēni, Džefrijs D. Goldmena Lauva ziemā, Edvīns J. Jurkāna Kolibri, Kurts fon Radens L. Paegles Iela, Hļestakovs N. Gogoļa Revidents u. c.).
80. gadu vidū L. Grabovskis neatlaidīgā sevis pilnveidošanas darbā bija izveidojies par dziļu savdabīgu personību; arī apjoma ziņā nelielās lomas bija viņa neatkārtojamās individualitātes apzīmogotas - Melnais bruņinieks Raiņa Uguns un nakts, Oberšefs P. Pētersona Tikai muzikants, Šprihs M. Ļermontova Maskarāde. Bet 90. gadi bija viņa Aktiera zvaigžņu gadi. Uz Nacionālo teātri pārnākušais režisors Oļģerts Kroders bija sastapis saviem radošajiem plāniem atbilstošu mākslinieku. Jau darbs pie pirmās viņam uzticētās galvenās Humberta Humberta lomas Nacionālā teātra visai konservatīvo publiku šokējošajā V. Nabokova, E. Olbija Lolitas iestudējumā liecināja: šeit veidojas aktiera - režisora tandēms. Savu n-to F. Dostojevska Nozieguma un soda skatuvisko variantu Aktieru zālē režisors veidoja tikai tāpēc, ka teātrī bija tāda mākslinieciskā individualitāte kā Leonīds Grabovskis, kura nervozā, temperamentīgā, sevi ārdošā cilvēciskā būtība izrādēs nereti identificējās ar savu atveidojamo varoni. Nacionālā teātra 90. gadu vēsturē noteikti paliks arī L. Grabovska groteskais Kungs Raiņa Spēlēju, dancoju, Jalmārs H. Ibsena Meža pīlē, kā arī Arturs Berlings Dž. B. Prīstlija Ieradies inspektors un Bredlijs Pīrsons A. Mērdokas Melnais princis. Kā savu aktieri viņu redzēja vairākus veiksmīgus projektus realizējušais zviedru režisors Hanss Bertilsons (Dēls L. Nurēna Drosme nogalināt, Brūrs A. Pleijeles Daži vasaras vakari un G. Bihnera Voiceks). Un tad uz gadsimtu mijas sliegšņa šis tomēr traģiskais aiziešanas (gan ne bez paša vainas) moments, kad teātris var iztikt arī bez tevis. Šī brūce, liekas, tā arī nekad neaizdzija. Viņš bija par lepnu lūgties, piestaigāt, vai neatradīsies kāds uzdevums. Un cik laimīgs bija, kad režisores Māra Ķimele un Ināra Slucka uzaicināja viņu kaut nelielām, bet būtiskām epizodēm J. Jurkāna Viņš taču ir melis un Ē. Vilsona Pīles lidojums klusumā izrādēs. Pēdējā programmiņa ir fiksējusi šos lidojuma brīžus, sāpīgus un neatgriežamus...
Protams, atrast nodarbošanos un maizes darbu var vienmēr - īpaši talantīgs cilvēks. Viņš bija lielisks Ziemassvētku vecītis (šī blakusnodarbe inspirēja gadu mijas apsveikuma kartīšu kolekcionēšanu), strādāja ar bērniem, skolas amatieru izrādes iestudēdams. Savu literāro gaumi un spējas lika lietā, publicēdams dzejoļu krājumu Jūtu bezmiegs un aprakstu grāmatu Mīlestības lieciniece.
Aktieris bija savdabīgs A. Čaka, O. Vācieša un I. Ziedoņa dzejas interprets. Un, kā pats ironizēja, kā visslaidākais aktieris visā bijušajā Padomju Savienībā piedalījies vairākās kino filmās - Garais Pilsētas atslēgās, Kaspers Zobena ēnā, barons Volfs Ja mēs visu to pārcietīsim, Krišjānis Barons Dzīvītē.
Nacionālā teātra vārdā - Rita Melnace, literārā konsultante
Atvadīšanās no Leonīda Grabovska notiks 22. jūlijā plkst. 13 I Meža kapu kapličā.