Pavisam ne no tās puses, no kuras gaidīts, - Kaspara Bramberga personālizstāde meklējama Pārdaugavā, Slokas ielā, vienā no vislabākajām, bet ne populārākajām izstāžu telpām Rīgā DFAB_._ Lieku reizi apliecinot, ka īsta māksla ne vienmēr uzrodas tur, kur to skaļi mīl.
Reklāma bija pieticīga - pats mākslinieks dalīja nejauši satiktiem paziņām dzeltenas līmlapiņas ar atklāšanas datumu. Daži bija ne pa jokam samulsuši, bet izstāžu zālē redzamais gaisināja iespējamo skepsi. Kaspars Brambergs nav gluži nezināms mākslinieks, taču nav arī no galeristu un kuratoru favorītiem. Iepriekšējā viņa personālizstāde notikusi 2003. gadā, pēc tam vēl sekojusi dalība jauno mākslinieku izstādē Candy Bomber izstāžu zālē Arsenāls (2007) un individuālas aktivitātes Francijā. Pa to laiku Brambergam izdevies tas, kas pa spēkam reti kuram, - radīt vairāk nekā 40 darbu, ne tikai lielus izmēra ziņā (līdz trīsarpus metru platumā), bet arī ar jaušamām t. s. lielā stila iezīmēm.
Pazīstama izteiksme
Stils, kādu piedāvā Kaspars Brambergs, liekas pazīstams, pat ļoti - no Antonija Tapiesa, Saja Tvomblija, Alberto Burri, Anselma Kīfera un citu XX gadsimta abstraktā ekspresionisma un fluxus klasiķu repertuāra. (Brambergs labprāt atklāj savu iedvesmotāju loku, saucot to par X teritoriju, bet abstrakciju - latviski mīlīgi par kompozīciju). Priekšgājēju slava ir nopietns izaicinājums māksliniekam - nepalikt atdarinātāja līmenī. Tam vajadzīga dūša, motivācija un prasmes. Brambergs pārliecinoši pierāda, ka viņam to netrūkst, demonstrējot noteiktās tradīcijās sakņotu, tomēr suverēnu izteiksmi. Viņa pabrutālais un reizē virtuozais žests prasmīgi organizē poliestera sveķos iejauktās smiltis, zemi, maisa audumu un Rīgas Krāsu un laku fabrikas produkciju (darbu materiāli) individuālā gaumē. Ogle, sarūsējis metāls un marmora pulveris darbiem piešķir smalku gleznieciskumu.
Patiesi, Bramerga gleznās, ja grib, var saskatīt izslavētās latviešu skolas kvalitātes - meditatīvu apcerību niansētos zemes toņos. Iztēlojieties, piemēram, Ivara Heinrihsona triepienu (bez tam raksturīgā tematisma) un Ilmāra Blumberga dziļdomību (bez dažbrīd pļāpīgā simbolisma), un jūsu priekšā būs globāli integrēts latviskais stils. Tomēr tā būtu tikai pretencioza konstrukcija bez Bramberga spējas atklāt paša personību, turklāt nemaksājot nodevas konjunktūrai vai komercijai. Lai neaprobežotos ar slavas dziesmām, jāmin arī iespēja kritiskāk interpretēt Bramberga mākslu - aktualitātes un laikmetīguma kontekstā, kas tā patīk mūspuses mākslas ekspertēm. Dzirdēts, ka abstraktā glezniecība piedzīvojot norietu pasaules mākslas ainā (arī otrādi - ka tā atgriežoties uz palikšanu altermodernā plurālismā!), tomēr skatīt dzīvu mākslu modes un citu pārejošu kritēriju gaismā nozīmētu tai uzlikt formālus iemauktus, no kuriem autors, šķiet, veiksmīgi atbrīvojies.
Aicinājums
Jācer, ka Kaspara Bramberga māksla turpmāk ieinteresēs arī Latvijas lielākās izstāžu zāles, jo tās vēriens un kvalitāte burtiski sauc pēc plašiem mērogiem. Pagaidām izteicams aicinājums mākslas mīļotājiem - kāpiet piektajā tramvajā (ja startējat no centra puses), brauciet līdz Dārza ielai un pavadiet iedvesmojošāko pēcpusdienu šovasar izstāžu zālē DFAB Kaspara Bramberga mākslas sabiedrībā!