Kad Mellis pieminētās «odziņas» pirmajā aplūkošanas reizē ieraudzījis, sapratis, ka māja jāpērk un tūlīt: «Māja bija briesmīga, kā bēdu ieleja, zaļa... Kā māja tā vispār nebija pamanāma, samocīta.» Taču ēkā kopš pagājušā gadsimta sākuma bija saglabājušies pāris fantastisku kamīnu. Tā kā māja nebija arhitektūras piemineklis, sadarbībā ar kursabiedru kopš arhitektūras studijām Māri Banderu Mellis ap kamīniem rekonstruēja veco par gandrīz vai jaunu ēku.
Mirdzas Ķempes mēbeles
Mellim patīk senas lietas. Atjaunojot un restaurējot tās turpina elpot un dzīvot otru mūžu. Biķernieku ielas savrupnamā savu mājvietu atradis arī Rakstnieku savienībai mantojumā no Mirdzas Ķempes atstātais sarkanais dīvāns, rakstāmgalds un grāmatu skapis. Slavenās dzejnieces mēbeles Mellis restaurējis. Var tikai iedomāties, cik literātu dibenu ir izturējis atjaunotais dīvāns!
Māja ir celta 1903. gadā un piederēja kādam rīdziniekam ar vācisku uzvārdu, tika būvēta kā ārpilsētas nams. Vēl namam kādreiz piederēja ap 3 ha liela teritorija, bet līdz mūsdienām simt gadu laikā uz zemes sabūvējušies visi, kam nav slinkums, čuguna lējumu rūpnīcu ieskaitot. Māja pieredzējusi bagātu mūžu: bijusi padomju rūpnīcas kantoris, tajā tirgotas humpalas, bet no laika, kad tajā bija rūpnīcas kopmītne, palikušas laikmeta liecības - uz balkona iegravēts «Andrei», brūnā kamīna dzegas bija nodauzītas no alus korķu atvēršanas.
Lai aplūkotu namu, Mellis ar draugiem tur iegājuši vēlā vakarā. Bija tumšs, viņi skatījās ar lukturīti, kas pussabrukušajā mājā vēl atrodas. Ieraudzījuši kamīnus, māju nopirka ātri un bez garas pārdomāšanas. «Mēs māju nopirkām tikai kamīnu dēļ,» atklāj Mellis. «Te bija bēdu ieleja un... četras pērles.»
Aizmūrētas kamīnu mutes
Meļļa kamīni ir autentiski. Par kamīniem Mellis stāsta kā detektīvstāstu. Padomju laikā tie bija pārbūvēti, ar flīzēm aizmūrētām mutēm. Kamīni funkcionēja kā krāsnis.
Kuri sākuši restaurēt vecas krāsnis, tie zina kādas grūtības rodas ar meistariem, bet Mellim paveicās. Kursabiedrene no studiju laika Arhitektoniskās izpētes grupas arhitekte Zanda Bikše Melli saveda kopā ar Kamīna lietu meistariem, kuri krāsnis un kamīnus novērtēja profesionāli.
Vispirms bija jāsaved kārtībā nesošās konstrukcijas. Tā kā kamīni atrodas katrs savā istabā ar mugurām viens pret otru, izsauktie restauratori vienojās salabot kurtuves daļas. Tādēļ, lai atjaunotu darbības kārtībā dzelteni zeltaino rozīškamīnu, lielā brūnā kamīna dekoratīvo daļu restauratori izjauca pa podiņam. Visus podiņus sanumurēja, salika pa segmentiem, pēc tam Lielā kamīna frontālo, redzamo goda daļu uzmūrēja no jauna. «Kamīniem vārdu nav, nosacīti tos sauc par Lielo un Romantisko,» atzīstas Bruno.
Puķītes rozītes
Brūno Lielo kamīnu ne tikai izjauca pa gabaliņiem. Tā krāsainas glazūras klātajam sīkplastikas cilnim bija jāatjauno laika gaitā pazudušās detaļas. Lielā kamīnā izveidotā un plastiskā, polihromā glezniņa ar sadzīves ainu atdzīvina kamīna masīvi nopietno brūnumu. Kad restauratori sāka strādāt pie kamīna atjaunošanas, visi ciļņa personāžu deguntiņi bija nolauzti. Vienas kolonnas nebija nemaz, meistari uzveidoja to no jauna. No jauna tika izveidota kamīna mutes arka - čuguna lējums izveidots pēc oriģinālajiem zīmējumiem, ko savos arhīvos un pa katalogiem atrada Zanda Bikše.
Romantiskais rozīškamīns ir sava vārda cienīgs: ar sārtajām rozītēm, ar puķītēm rozā un zilā krāsā tas izstaro siltumu, intimitāti un prieku par dzīvi. Bet, raugoties, ar kādu atvieglotu nevērību pie kamīna mutes plastiskās kariatīdes virs grieķiski safrizētajām galvām tur kamīna dzegu, pārņem viegluma sajūta.
Kā var patikt tik naivas puķītes rozītes - vai modernisti nesmīn? «Man ļoti patīk!» izrādot omulīgo, eklektiski veidoto namu, atzīstas Bruno Mellis. «Stilam jau nav nozīmes, svarīgi ir, kā visas lietas sadzīvo kopā. Būtiska ir telpu sinerģija un interjera koptēls.» Viņš apstiprina, ka, iekurinot dzīvu uguni, tieši puķītes rozītes atver cilvēkā pieslēpto rakstura maigumu, jo «kaut ko tādu tagad vairs izgatavot nevienam neienāk prātā».
Uz dolomīta klintīm
Krāšņu/kamīnu pamatus veido laukakmeņu un dolomīta klintis, kuras atstātas pagrabā kā pamatīgi stūrakmeņi. Dolomīta pamati dažviet apmūrēti ar ķieģeļiem.
Pagraba velves saglabājušās vēl no mājas uzcelšanas laika, bet, lai pagraba platību varētu izmantot kā atpūtas zonu, bija jāparok kāds pusmetrs dziļāk. Visas pagraba sarkano ķieģeļu sienas bija apmestas ar zaļas krāsas apmetumu. Apmetums noņemts nost, un visi ieraudzīja skaistu ķieģeļu mūrējumu.