Visiem zināmu iemeslu dēļ vārdu savienojums «latviešu valoda» nu jau nedēļām ilgi tiek intensīvi lietots publiskajā telpā un politiķu, cittautiešu lojalitāte pret Latvijas valsti tiek definēta atkarībā no attieksmes pret latviešu valodas statusu (kā vienīgās valsts valodas). Tomēr būsim reālisti: valodas zināšanas nenozīmē lojalitāti un interesi, sakņu sajūtu. Turklāt tā ir dilemma ne tikai Latvijā - vecā Eiropa ir atjēgusies situācijā, kad daļa tās iedzīvotāju ir gan dzimuši konkrētajā valstī, gan pietiekami labi pārvalda vietējo valodu, tomēr nereti nevēlas pieņemt savas mītnes zemes tradicionālās vērtības - pat mēģina uzspiest savējās.
Cittautietis var pragmatisku iemeslu dēļ apgūt latviešu valodu, pat ne sevišķi fanot par Lindermanu & Co., tomēr šo valsti uztvert kā kaut ko svešu. Tādēļ, nenoniecinot valsts programmas, kas vērstas uz latviešu valodas apgūšanu, jāsaprot, ka tās vien pilnvērtīgu integrāciju neveic. Būtiski, lai vairāk informācijas par valstī notiekošo, Latvijas kultūru un vēsturi cittautiešiem būtu pieejams sabiedriskajā televīzijā un radio, pat ja intereses veicināšanas nolūkā informācija tiktu sniegta krieviski (ukraiņu valodā utt.). Jo - ja cittautietim veidosies reāla emocionāla saikne ar Latviju, zināšanas par šo zemi, tad latviešu valodas apgūšana notiks bez piespiešanas un plašāk par obligāto minimumu. Tikai - lai tā notiktu, latviešiem pašiem ir jāinteresējas un jāciena sava zeme.