Aleksandrs Macijevskis
Kā no malējā pārtapi par centra uzbrucēju?
Pirms pirmās spēles ar Čehiju man šo pašu jautājumu uzdeva Edgars Masaļskis. Teicu, ka steidzamības kārtā mani izsauca uz izlasi un pajautāju, vai varu spēlēt centra uzbrucēja postenī.
Tad jau varēsi spēlēt arī aizsardzībā…
Centra uzbrucēja postenī tik tiešām nekad nebiju spēlējis, bet Norvēģijas klubā skaitliskajā vairākumā aizsarga vietā mani iespēlēja.
Izsaukums uz valstsvienību laikam bija negaidīts, jo kandidātu sarakstā nebiji iekļauts!
Protams, jo 11. martā man bija pēdējā spēle. Pēc tam trenēju bērnu komandas. Iesākumā palīdzēju Gintam Biseniekam Rīgā (Bisenieks ir Macijevska pirmais treneris - aut.), tad, izmantojot Bisenieka sakarus, aizbraucu uz Dmitrovu Piemaskavā. Sestdienas pēcpusdienā man piezvanīja Viktors Ignatjevs un vaicāja, vai nevaru iesaistīties izlases darbā. Pirmdien jau biju uz ledus Piņķos.
Šķiet, uz valstsvienības treneru aicinājumu vienmēr esi atsaucies?
Izlasē tik tiešām spēlēju ar lielāko prieku. Mani gan sauca arī uz februāra pārbaudes turnīru Norvēģijā, bet tad gan nācās atteikt. Māris Baldonieks piezvanīja pāris dienu pirms turnīra sākuma, bet es jau biju apsolījis, ka tajā laikā piedalīšos leģendu spēlē Odensē, kur aizvadīju savas karjeras lielāko daļu. Organizatoriem it kā ieminējos, ka mani sauc uz izlasi, un viņi patiešām satraucās un vaicāja, vai es tiešām braukšot. Teicu, ka esmu apsolījis piedalīties leģendu spēlē un solījumu turēšu.
Norvēģijā Stjernen klubā ir tikai profesionāļi vai spēlētāji arī strādā?
Trenēties ir iespēja arī priekšpusdienā, bet viena daļa spēlētāju arī strādā. Piemēram, vārtsargs Pols Grotness, kurš spēlē arī Norvēģijas izlasē, ir galdnieks. Darbā pārvietojot materiālus, viņš tik nopietni savainoja roku, ka izšķirošajās spēlēs mums nevarēja palīdzēt. Viņa aizvietotājs ielaida pa piecām septiņām ripām, tāpēc arī izslēgšanas stadijā tik ātri izkritām.