Eiropā šādas būves tapa jau pirms mūsu ēras. Zināms, ka vieni no pirmajiem ūdens spiedienu izmantoja senie grieķi Krētas salā jau ap 1400.gadu pirms Kristus dzimšanas. Jaunajā pasaulē attīstība mazliet kavējās, un līdz šim pat tika uzskatīts, ka ūdens spiedienu indiāņi iepazina tikai pēc spāņu jūrasbraucēju ierašanās.
Taču maiju apdzīvoto vietu Meksikā pētošie arheologi nākuši pie slēdziena, ka indiāņi nemaz nebija tik atpalikuši inženierzinātņu jomā. No pusotra tūkstoša ēkām sastāvošajā senajā pilsētā pie Palenkes, kur mūsu ēras pirmajā gadu tūkstotī mitinājušies aptuveni seši tūkstoši cilvēku, bijusi visattīstītākā un sarežģītākā apūdeņošanas sistēma visā maiju impērijā. Tā ne tikai gādāja par ūdens piegādāšanu akām, bet arī novērsa plūdus pavasaros, kas ielejā izvietotajai apmetnei citādi draudētu ar nopietnām nepatikšanām.
«Senie maiji šo vietu dēvēja par Lakamha jeb Lielo ūdeni, jo tajā bija deviņi pastāvīgi ūdensceļi, 56 avoti un simtiem metru garš akvedukts,» vortālam LiveScience stāstīja Pensilvānijas Valsts universitātes arheologs Kērks Frenčs.
Viens īpaši dīvains atradums ir 66 metrus garš akvedukts zem galvenās pils, kura beigu gals kļuva šaurāks un bija vērsts stāvus augšup. Zinātnieki uzskata, ka tas piegādājis ūdeni strūklakai un ar spiedienu uzšāvis to pat sešus metrus augstu.
«Šis atklājums ir vēl viens maiju tehnoloģiskais sasniegums, kas nav saistīts ar Veco pasauli,» K.Frenčs lēš, ka Palenkes pilī ūdens spiediens ticis izmantots ap 750.gadu, kas ir septiņus gadsimtus pirms eiropiešu ierašanās. Tekošs ūdens maijiem bija luksuss, nevis nepieciešamība, jo pie dzeramā ūdens viņi varēja tikt arī bez šādas jaunrades likšanas lietā. «Patiesībā, man šķiet, ūdens spiediena sistēmas radīšana Palenkē bija turības apliecinājums. Tā noteikti nebija nepieciešamība. Ūdens bija visapkārt. Maijiem līdz ūdens avotam nebija jāiet tālāk par 150 metriem,» stāsta zinātnieks.