Vakariņās (Diena pārliecinājās, ka tajās tiešām ir maz sāls un daudz salātu) skolotāja Aija Rūliete it kā nopūšas: «Man jau viņi visi [spēļmantiņas] vēl būs jāapskata un jānoklausās, kuram acs izkritusi, kuram kaut kas noticis ar ķepu.» Pastalnieki ir pārliecinošs piemērs, kā var savienot disciplīnu un cilvēcību. Kad ejam ar skolotāju uz intervijas telpu, garāmejot skolotāju sauc vārdā un ļauj pabužināt matus pat lielāki puikas.
Paši apzinās, ka attīsta
Kāpnēs nodip, un ceturtā stāva «štābiņā» uz interviju ierodas mistrota kompānija no septiņiem līdz 14 gadiem. Markuss (8), Anna (9), Emīls (7), Amanda (9), Marta (10), Līva (9), Ralfs (14), Līva (13) un Rinalds (9). Pirmajā mirklī bērnu prātīgums un patriotisms pārsteidz, bet, parunājoties mazliet ilgāk, ir skaidrs, ka tādi viņi patiešām ir - gudri, gaiši, attīstīti Latvijas bērni.
Mazais Emīls, kurš esot varens skrējējs, uz jautājumu, kāpēc viņam patīk dejot, atbild: «Es dejoju tāpēc, ka es skrienu un man attīstās pēda un viss ķermenis.» Līva, kura mācās mūzikas skolā, novērtē, ka «mūzikas skolā viņai labāk attīstās rokas, bet dejās - kājas un pārējais ķermenis». Rinalds, kuram šonedēļ pietrūkst māsas un futbola nodarbību, teic, ka «dejo, lai apgūtu atmiņu un iepriecinātu mammu, tēti, vecmammu un citus svarīgus cilvēkus». Emocionālā Marta ar rozā brillītēm nočukst sajūsmā: «Es savu dzīvi nevaru iedomāties bez tautasdejām, man ļoti patīk dejot.» Markusam trūks «sava kaķa un gultiņas», bet dejot patīk arī viņam, jo varot «satikt draugus, nevis sēdēt pie datora».
Savukārt Ralfu dejošanā piesaista tas, ka «var izjust komandas garu». Četrpadsmitgadīgais pusaudzis priecājas, ka šogad «beidzot ir iespēja parādīt puišu soli un nav jālec visas tās polkas». Kāds ir puišu solis? «Staigāšana.» Un kāds ir meiteņu raksturīgais solis? «Kad tur brunčus,» bez domāšanas atbild Anna, pārējām meitenēm piekrītoši mājot. «Un vēl - kad kāju atmet atpakaļ.»
Jūtos varenāks
«Līdz zināmām lietām Pastalnieki izaug. Šogad mazie puišeļi pirmo gadu ir tikuši pie siksnām,» stāsta skolotāja. «Veselu gadu uz to gājām.» Tās esot jānopelna. Katrai grupiņai atbilstoši vecumam esot arī savas rotas. Kāda ir sajūta uzvilkt tautastērpu un pirmo reizi uzlikt puišu siksnu? «Man ir ļoti laba sajūta, jo tas ir forši un tas [tautastērps] ir skaists. Man tas ļoti patīk,» saka Emīls. Ar jostu «jūtos varenāks», saka puika, kuram celis, kā mēdz teikt, ir resnākā vieta kājā. Emīls visvairāk gaida koncertus: «Es nezinu, kādas ir tās sajūtas, kad esmu uz lielā laukuma.» Pirmie svētki arī Rinaldam: «Es principā gaidu visu. Man nav ko teikt. Bez vārdiem.» Meitenes vairāk uzsver iespēju tērpu vispār uzvilkt, pašām padižoties un citiem tērpu skaisti parādīt.
Jautājums, kā šajā nedēļā visvairāk pietrūks no mājām, izsauc dzīvnieku vārdu lavīnu. Mājās gaidīs Zuze (kaķis), Legro (suns), Brīze (suns), Ķirbis (suns), Greisa (zirgs), Princis (suns). Protams, arī ģimene. «Man pietrūks māju kā tādu, jo nekur nav tik labi kā mājās,» droši zina Ralfs.
Gurķi mīļkastītēs
Ceturtdiena. Plkst. 6.50. Pastalniekiem vēlais rīts. Daudzi jau dodas uz autobusiem. Bēdīgi redzēt izrūsējušos autobusus, no kuriem veļas smirdīgas izplūdes gāzes. «Bērni stāvēja, skatījās un nesaprata, kāpēc viņiem iedots tik vecs autobuss. Nezināju, kā lai es viņiem to paskaidroju,» ceļu uz Rīgu atceras skolotāja. Paši Pastalnieki gan daudz nesūdzas. Viņu moto: «Piecelties un dejot vēl skaistāk.» Taču jautājums rodas, kāpēc mums savi bērni ir mazāk vērti nekā eirofunkcionāri, kuri, cik novēroju, pa Rīgu nelielos attālumos pārvietojās ar pavisam citādiem autobusiem.
Gaitenī rīta junda. Viena mamma pin bizes, cita - šķērē gurķus «mīļkastītēm». Šis ir viens no Pastalnieku rituāliem. Lai bērni justos mājīgāk, tas paņemts līdzi arī uz Rīgu. Kastītēs nonāk redīsi, tomāti, gurķi un citas veselīgas lietas, ko iegrauzt starp oficiālajām ēdienreizēm. Kāds jauniņais tētis pat esot zvanījis skolotājai un bažīgi vaicājis, vai tie rieksti un rozīnes jāiedod jau vakarā, it kā tās būtu zāles.
«Tā ir bērnu rūdīšana, nevis mocīšana,» viedoklim par bērnu mocīšanu lietū un svelmē oponē Emīla mamma Zanda Lamba, kura šonedēļ līdzīgi kā Valtera mamma Ligita Berečinska ir mamma 18 pirmīšiem. Par rūdīšanu piekrīt arī Kristiānas mamma Judīte Podniece, kura māju sajūtu palīdz radīt 19 mazajiem jēkabpiliešiem.
Rūdīšana un lološana Pastalniekos ir vienas monētas divas puses. Bērni Rīgā paguvuši dabūt ne vien agros mēģinājumus un lietu, bet arī filmiņu Minioni un ballīti, mammām iznācis pat laiks «patusēt pa Alfu». Runājamies tobrīd tukšajā gludinātavā. Esot bijušas čaklas, un tērpi rītdienas tautasdeju lielkoncertam Līdz varavīksnei tikt jau gaida. «Būs skaisti,» sola Kristiānas mamma. Ralfs rakstu veidošanu gaida visvairāk: «Mēs paši to neredzam, bet apzināmies.»