X) un Saldū (24.X), turneju vainagojot 30. oktobrī Palladium koncertzālē Rīgā. Pateicoties sāktajai sadarbībai ar starptautisko aģentūru Charmworks, tikko uzstājušies arī Mančestrā, Vīnē un Bratislavā (pasākumā Waves Vienna). Bet kāpēc gan vācu baroka lielmeistars Johans Sebastiāns Bahs, kurš savā mūžā nav spēris kāju ārpus dzimtās Vācijas, dodas uz Irānu? Tāpēc ka pārtapšanu piedzīvojusi arī pati DaGamba. Čellistu duets, kura skanējumu sākotnēji papildināja elektronika, pārveidots par crossover mūzikas grupu, kurā čellistiem Valteram Pūcem un Antonam Trocjukam piepulcējies pianists Dainis Tenis un irāņu perkusionists Hamidreza Rahbaralams. Kad skan viņa spēlētais sitaminstruments dafs, rietumu klasiskā mūzika, arī Prelūdija no Baha Pirmās čella svītas, iegūst neierastu, eksotisku piesitienu un enerģiju.
Jaunā klasika
«Mums šis ir interesants ceļojums mūzikā. Var aizlidot tālu. Mūsu metode ir Mush-up,» Valters Pūce paskaidro dīdžeju terminoloģijā. «Ņemam akadēmisko klasisko mūziku un pārveidojam tā, it kā tā būtu radīta šodien. Izmantojot klasiskās tēmas, veidojam oriģinālkompozīciju. Mēs to saucam: jaunā klasiskā mūzika. Mēs šos skaņdarbus esam klausījušies, mācījušies, spēlējuši visu mūžu. Bet lielā cilvēku masa nemaz nezina, ka ir tāda mūzika! Izpētīts, ka klasisko mūziku klausās tikai trīs procenti no pasaules iedzīvotājiem! Tur kaut kas ir jādara! Mēs gribam vienkāršajam cilvēkam parādīt, ka ļoti labas lietas ir arī ārpus popmūzikas. Viņi ir pat pārsteigti, ka no šīs mūzikas gūst tādu enerģiju un gandarījumu.»
Jaunā albuma skaņdarbu nosaukumi runā paši par sevi. Piemēram, Prokofiev the Knight rider: Prokofjevs un viņa Bruņinieku deja (no baleta Romeo un Džuljeta) sastopas ar mūsdienu popmūziku un 90. gadu seriālu The Knight Rider ar runājošo mašīnu. «Vislielākais risks bija ķerties pie Lacrimosa no V. A. Mocarta Rekviēma, jo tas ir ģeniāls darbs. Rēķināmies, ka kādam tas var nepatikt. Pat vijolnieks Raimonds Ozols, kurš pats daudz nodarbojas ar popmūziku, mums teica: džeki, man patīk, ko jūs darāt ar Prokofjevu un Bēthovena Odu priekam, bet Mocarta aranžējumu nevaru pieņemt. Savukārt es pieļauju, ka pašam Mocartam, ja viņš dzīvotu tagad, nekas nebūtu pret,» domā Valters Pūce. Mocarta Rekviēmu viņš savienojis ar kulta grupas Radiohead mūziku, un skaņdarbs saucas: Paranoid Amadeus - no dziesmas Paranoid Android un Mocarta otrā vārda (Amadejs). Savukārt Rahmaņinovs (Hysterical Rachmaninov) ir kopā ar Muse, jo šīs britu rokgrupas līderis, dziesmu autors Metjū Belamijs ir klasiski izglītots pianists un viņa mīļākais komponists un iedvesmas avots ir Sergejs Rahmaņinovs. Pats pirmais eksperiments bija Karla Orfa kantāte Carmina Burana.
«Manā uztverē Mocarts ir Radiohead! Gan Mocarts, gan Radiohead iedvesmojuši daudzus sekotājus. Te ir līdzība tagadnei ar pagātni. Ja Bēthovens dzīvotu mūsdienās, viņš būtu riktīgs rokstārs, jo viņam patika cilvēkus šokēt un pārsteigt ar savu mūziku. Tas ir tas, ko dara rokmūziķi tagad.» Tāpēc Bēthovena Oda priekam pārveidota par «riktīgu rokgabalu». «Mums bija milzīgs pagodinājums vasarā uzstāties festivālā Positivus kopā ar orķestri Sinfonietta Rīga. Tie bija svētki akadēmiskajiem mūziķiem. Parādījām, ka varam kāpt uz lielās skatuves un būt tikpat dinamiski kā rokgrupas un vēl interesantāki, jo akadēmiskajā mūzikā ir vairāk krāsu. Šodien cilvēki dodas klausīties hiphopu, metālu, roku. Bet mūsu uzmanības centrā ir vienkārši mūzika, kas dod emociju. Ja mūzika dod emociju, viss ir kārtībā,» uzskata Valters Pūce. «Veiksmes atslēga ir līdzsvarā: ko pats gribi pateikt un ko klausītājs grib dzirdēt. Mēdz teikt, ka mākslā nav kompromisu, taču, manuprāt, koncerts ir mūziķa un klausītāja attiecības. Ja attiecībās neuzklausi otru, kas tur var sanākt? Tikai šķiršanās, beigās attapsies tukšā zālē.» Valters noteikti nevēlas aiziet no klasiskās vides. «Tas man ir kā svaigs gaiss un iespēja uzturēt sevi līmenī,» saka mūziķis, kurš izglītojies Latvijā, F. Mendelszona mūzikas akadēmijā Leipcigā un trīs studiju gados mūzikas akadēmijā Briselē ticis pie maģistra grāda.
Dafa maģija
Kur viņš sastapis irāņu perkusionistu? Hamidreza Rahbaralams jau kādu laiku dzīvo Latvijā, mitinoties un mācot irāņu sitaminstrumentu spēli sūfistu templī Zolitūdē. Viņi tur veidojuši mazus koncertiņus, bet pēc tam nolemts uzstāties koncertzālēs pilsētā. «Bija paredzēta uzstāšanās koncertzālē Ave sol kopā ar pianistu, kurš pēdējā brīdī uzmeta. Organizētāji bija izmisumā. Steidzami meklējot aizvietotāju, ieraudzīja vienu manu video… Menedžere piezvanīja, aicināja atbraukt, iepazīties, uzspēlēt. Tobrīd man bija ļoti daudz darāmā, tomēr aizbraucu. Negribīgi. Taču esmu sapratis, ka no visa, kam pirmajā brīdī gribu teikt «nē», bet noriskēju un piekrītu, beigās izaug neticamas lietas. Mani noveda pagrabā, kur Hamidam tobrīd notika nodarbība ar desmit audzēkņiem. Katram rokās bija dafs - lielam tamburīnam līdzīgs ripulis ar metāla grabulīšiem (gredzentiņiem) iekšpusē. Apsēdos, aizvēru acis un sapratu, ka mūžā neesmu dzirdējis tādu skaņu, lai gan instruments ir jau astoņtūkstoš gadu sens. Uzreiz iemīlēju šo skaņu un sapratu, ka gribu spēlēt kopā. Hamids turklāt arī dzied,» pirmo sastapšanos Valters atceras spilgti.
Tā mūziķi sākuši spēlēt kopā dažādos projektos, savukārt Ļena Avižiņa, kura toreiz rīkojusi koncertu, kļuvusi par DaGamba menedžeri. Pati grupa nokomplektējās, kad jaunais pianists Dainis Tenis, piedaloties LTV šovā Radīti mūzikai, uzaicināja kopā sagatavot vienu priekšnesumu. Sagadījies, ka tieši K. Orfa Carmina Burana, ko Valters jau iepriekš nolūkojis DaGamba otrajam albumam. «Laika bija maz, tāpēc sarunājām: satiksimies, bet, ja pusstundā nekas nesanāks, neturpināsim. Uzaicināju arī Hamidu, un piecpadsmit minūtēs viss bija gatavs.» Atzīstot, ka ansambļa sastāvs ir diezgan dīvains un skaņa ir specifiska, Valters priecājas, ka «brīnumainā kārtā viss iet kopā». DaGamba spēlē četru tautību mūziķi: irānis, ukrainis, lietuvietis un latvietis. «Esam kā piemērs, ka nav jāstrīdas un nav svarīgi, no kurienes esi,» Valters piebilst. Ar Hamidu viņš pagaidām sarunājoties ar zīmēm un skopā angļu valodā, cenšoties motivēt mācīties latviešu valodu.