Kāda ir Latvijas Tenisa savienības jaunā ģenerālsekretāra vīzija?
Viens no galvenajiem uzdevumiem ir atvieglot mūsu potenciālo labāko spēlētāju ceļu pretī virsotnēm. Amatieru sports kā tāds pie mums ir labā līmenī, par to liecina kaut vai tas, ka laukumi mums regulāri ir pilni, treneru ir pat vairāk, nekā nepieciešams. Masveidība ir, aktivitātes arī. Tomēr gribētos vēl pacelt to profesionālā tenisa līmeni. Lai aiz tā Ernesta Gulbja muguras arī būtu kādam potenciāls kaut ko sasniegt.
Kāda šobrīd izskatās kopējā bilde?
Jāsaprot ir viens - mums vienlaikus nebūs desmit labu profesionālo tenisistu. Tā koncentrēšanās vienmēr ir uz diviem, maksimums - četriem vadošajiem sportistiem. Neesam mēs tik daudz, lai būtu pamats gaidīt vairāk. Jādara viss, lai tiem nākamajiem būtu iespēja darboties, lai viņus motivētu divpadsmit, četrpadsmit gadu vecumā iet tālāk tajā profesionālajā tenisā un radītu viņiem iespējas to darīt.
Kas visvairāk ietekmē šo izvēli - turpināt darboties profesionāli vai ne?
Mūsu specifika ir tā, ka teniss tomēr ir elitārs, padārgs sporta veids. Ja komandu sporta veidos, basketbolā, futbolā, vienlaikus var trenēties desmitiem cilvēku vienā laukumā, tad mums ir tā - jo lielāks ir vecums, jo treniņiem ir jākļūst konkrētākiem. Astoņos gados vēl var vienlaikus kortā būt seši, astoņi bērni, vēlāk tiem, kuri izvēlas profesionālo tenisu, jātrenējas biežāk un nevar būt ar daudziem tenisistiem vienlaikus laukumā. Trīs ir pats, pats maksimums. Tas tomēr ir individuāls sporta veids, kurā treneris individuāli ar tevi strādā.
Kādas ir Tenisa savienības sviras? Finansiāls atbalsts?
Tas ir viens no variantiem. Pamatā jācenšas padarīt lētāks tas pārejas process no bērnu sporta un jauniešu treniņiem. Laukumi mums ir tik, cik to ir. Svarīgi ir arī celt treneru kvalifikāciju un palīdzēt viņiem gūt pieredzi. Esot tikai šeit, uz vietas, ir ļoti sarežģīti izaugt par labu treneri. Jāredz, kas pasaulē notiek. Ja grib izsisties, visu laiku jābūt apritē. Gribētos panākt, lai treniņu apstākļi Latvijā būtu tik augstā līmenī, ka sportisti, kuri grib trenēties profesionāli, to var darīt šeit, nevis viņiem nāktos braukt trenēties citur. Tas tomēr arī ļoti sadārdzina visu to procesu. Ceru to ar laiku panākt.
Kā uz jauno tenisistu aktivitāti atsaucas Ernesta Gulbja sekmes?
Man to vēl ir grūti novērtēt un salīdzināt, jo pēdējos, jāpaskaita, četrpadsmit gadu esmu bijis projām, esmu tikko atgriezies Latvijā. Tomēr ir skaidrs, ka jācenšas izmatot to, ka Ernests ir tur, kur viņš ir. Tā ir lieliska iespēja motivēt bērnus, jo viņiem ir uz ko tiekties. Viņi redz Gulbi, viņiem tas patīk un viņiem tas var būt iemesls darboties vēl aktīvāk.
Ernesta sasniegtais ir viena cilvēka fenomens, vai arī tas parāda, ka arī pie mums var izaugt tādas klases meistari?
Tas noteikti ir fenomens, bet nu jāatzīst arī, ka viņš jau nav īsti Latvijas tenisa produkts. Viņš nav to visu sasniedzis ar treniņiem Latvijā, ar latviešu treneriem. Varbūt tas izskan mazliet skeptiski, un nevēlos nevienu aizvainot, taču jāņem vērā, ka viņš jau agri aizbrauca uz Vāciju, joprojām dzīvo un trenējas ārpus Latvijas. Tajā pašā laikā mums viņš ir jāpiedāvā kā latvietis, mūsu tenisists, jāpozicionē kā elks, kā piemērs.
Latvijas apstākļos šāda līmeņa tenisists izaugt nevar?
Es domāju, ka var, taču jārada tam nepieciešamie apstākļi. Ir cilvēki, kuri cenšas nedaudz pamainīt šo sistēmu. Arī es esmu daudz braukājis pa ārzemēm, redzējis, kā trenējas vienā vietā, otrā. Man bija lieliska iespēja strādāt kopā ar to pašu [Gulbja treneri austrieti Ginteru] Bresniku. Tas man ir devis neatsveramu pieredzi darbā ar dažāda vecuma bērniem un ļauj daudzas lietas saredzēt daudz skaidrāk. Dažkārt ir sajūta, ka dažiem treneriem Latvijā nav skaidrs, kā vajadzētu strādāt ar bērniem. Tas tomēr ir ļoti specifisks sports.
Kā ir ar vietām, kur trenēties?
Kopumā ar treniņu iespējām šobrīd nav spīdoši. It kā netrūkst tenisa klubu, taču tās pārsvarā ir privātas iestādes, kurām jādomā, kā izdzīvot, kā nopelnīt. Tas sadārdzina treniņu iespējas jaunajiem.
Kādā līmenī šobrīd ir Latvijas bērnu un jaunatnes teniss?
Tas ir zemāks nekā kādreiz. Mums ir tie daži labākie, kuri darbojas, cenšas un ir normālā līmenī, taču kopējais vidējais līmenis ir zems. Starptautiskās bērnu, jauniešu sacensībās reti kurš mūsējais iziet kvalifikāciju. Normāli būtu, ja mums būtu daži spēlētāji pamatturnīrā un vēl pāris, kuri arī bez reitinga punktiem varētu iziet vienu divas kvalifikācijas kārtas. Kāpēc tā? Tas ir komplicēts jautājums. Skaidrs ir tas, ka daudz ir jāstrādā ar treneriem. Mums ir daži tādi treneri, pie kuriem bērnus nedrīkstētu laist klāt. Tās ir šausmas, ko viņi māca.
Vai tenisā treneriem nav noteikti standarti, kvalifikācijas normas?
Šobrīd ir, taču tur vēl ir daudz darba, lai to sakārtotu un varētu izkontrolēt. Ir situācijas, kad tenisa klubā ir treneris, kurš sarunājis sev dažus bērnus un ar viņiem strādā, lai gan viņam nav ne licences, nekā. To ir ļoti grūti izkontrolēt. Mums šiem vadošajiem jauniešiem ir jāpalīdz un jāatvieglo viņiem pāreja uz nopietnākiem treniņiem.
Kāda tev pašam savulaik izdevās pāreja uz profesionālo tenisu?
Kad pirmo reizi desmit gadu vecumā aizbraucu uz Ameriku, parādījās labāki rezultāti, tad arī sapratu, ka ar to vēlos saistīt savu dzīvi. Es gribēju, un vecāki mani atbalstīja. Tā pāreja parasti notiek desmit vienpadsmit gadu vecumā.
Sasniedzi pasaules ranga ceturto simtu - kāda ir tenisista maizīte, cīnoties šādā līmenī?
Tā skatoties, viss jau ir tāpat kā elites tenisistiem: braukāšana, turnīri, trenēšanās, cīņa par punktiem. Taču tas viss notiek reizes trīs sliktākos apstākļos. Tas ir daudz sūrāk, nekā braukāt pa foršām vietām, taču tam cauri ir jāiziet visiem tenisistiem, jo ar to visi sāk. Visprastākie ir Future turnīri, tad nāk Challenger sacensības, un tikai tad labākie sāk ieiet ATP turnīru apritē. Aizbraucot uz kaut kādām Future sacensībām...
Piemēram, Lielupē?
(Smejas.) Lielupe vēl priekš Future turnīra ir ļoti laba vieta. Kaut vai tāpēc, ka tur var arī paēst. Jā, gadās vietas, kur nav pat nekādas kluba mājas, nav iespēju paēst, neviens neko nezina, dzīvo istabā, kurā ir lāviņas platuma gulta. Tukšums, pilnīgs ārprāts. Ir, protams, arī labas vietas, taču galvenais ir šādam līmenim pēc iespējas agrāk tikt pāri. Ja neizdodas, ir ļoti grūti.
Spēlējot Future līmenī, ir iespējas sevi uzturēt?
Nē. Future līmenī tas nav iespējams, ja vien neuzvari katru nedēļu. Uzvarot nopelni ap tūkstoti ASV dolāru, taču, parēķinot, cik aiziet biļetei, dzīvošanai un tā tālāk... Turklāt ne jau katru reizi arī to turnīru uzvari.
Kādas pirms septembrī paredzētajām spēlēm veidojas aprises Latvijas Deivisa kausa komandā, kuras kapteinis esi?
Pirmās iestrādnes jau ir veiktas. Jāgatavojas ir tā, ka spēlēs visi labākie.
Vai spēlēs arī Gulbis, kurš iepriekšējā reizē nepiedalījās?
Ceru, ka jā, taču šobrīd neko vairāk nevaru pateikt.
Kā sezonas pirmajā pusē izskatās pārējie kandidāti?
Brāļi Podži šobrīd trenējas Latvijā, šad tad izbrauc uz turnīriem. Nav tā, ka viņi slikti spēlētu, taču vienmēr jau gribas un ir tā sajūta, ka var vēl nedaudz labāk. Tuvojas tas brīdis, kad viņiem vajadzētu spert vēl solīti uz priekšu izaugsmē. Arī pats centīšos pieslēgties, lai to melno darbu varētu paveikt produktīvāk. Jārada pamats, bāze, lai būtu rezultāts. Vēl ir Miķelis Lībietis, taču pēdējā laikā, spēlējot Amerikā, viņam nav trūkušas veselības problēmas. Pēdējais, šķiet, traumēts bija plecs, tāpēc šobrīd nav pārliecības par to, vai viņš būs palīgs. Tālāk ir 17 gadu vecais Artūrs Lazdiņš, kuram gan arī šobrīd ir trauma, - pārāk ātri palielinājām slodzi pēc traumas, un viņam iekaisa kājas īkšķis. Ceru, ka līdz Latvijā un Baltijas valstīts notiekošajiem Future turnīriem viņš būs pamazām iegājis sliedēs un viņa sniegums būs saturīgāks.
Kā ir ar Andi Jušku?
Andis oficiāli it kā ir beidzis spēlēt - šobrīd viņš trenē un piedalās klubu mačos. Deivisa kausa sakarā pagaidām ir grūti komentēt. Iespējams, ja būs iespēja normāli sagatavoties, viņš spēlēs.