Vēlme kā Dieva sūtība
Bet to otro reizi tu man pieskāries tikai ar pirkstu galiem - klusi, maigi un liegi. It kā man garām ejot, bet reizē pavelkot līdzās. Tev aizejot, es ilgi raudzījos tavu līgano soļu gaitā, vēlējos sekot, lai nepazaudētu šo mirkli, bet tomēr apstājos. Tajā trešajā reizē jau mūsu plaukstas saskārās sveicienā silti un kvēli. Tas mirklis vēl dzīvo manī šodien.
Tolaik modos un cēlos ar tā brīža izjūtām. Savādi, ka visas tās satikšanās reizes mēs nenorunājām, tās radās pašas - kā dāvana no nezināmā. Visa gada garumā tikāmies bieži, ļoti daudzas, daudzas reizes un sildījām viens otra plaukstas, raudzījāmies viens otra acīs un gaidījām, kurš pirmais sacīs vārdus, kuri vienos mūs uz mūžu. Tas mirklis beidzot pienāca. Tu apskāvi mani, noskūpstīji un čukstot teici: «Mums jāpaliek kopā. Tā ir mūsu vēlme un Dieva sūtība.» Tieši gadu mijā nosvinējām savu balto, mirdzošo pirmo kāzu dienu. Pēc 25 gadiem tajā pašā laikā svinējām sudraba kāzas. Tagad stāvam uz zelta kāzu sliekšņa, lai atcerētos to, kas bijis, un pastāstītu citiem. Mūsu mīlestība plauka lēni, atvērās kā zieds un ziedēja ilgi. Tas zieds vēl nav novītis!
Pārbaudiet jūtas
Mūsu dzīve sastāv no skaistiem mirkļiem, kuru vērtība vēl nav zudusi šodien. Mīļie - nesteidzieties, pārbaudiet savas jūtas un tikai tad vienojieties. Tā mēs sacījām saviem bērniem, tā viņi teic arī savējiem. Labi jau būtu, ka mēs spētu dzīves pavasari sevī sākt glabāt. Labi jau būtu, ja mēs spētu dzīves rudeni no sevis atvairīt. Viss, kas plaukst un ziedos raisās, dzīvei jaunus asnus dzen. Viss, kas vīst un vējā kaisās, dzīvei rudens laiku svin. Diemžēl mums jāprot dzīvot līdzi laikam, kaut arī gadi nāk un iet, jāprot sirdī just tās krāsas, sevī saglabājot ierakstīt.
Jau ir pienākusi diena tā, kad zelta kāzas svinam. Lai dziesmas savijas ar jautrām dejām. Lai, kāzu valsi griežot, redzam prieku sejās, jo sudrabam un zeltam bija droša ķīla - šos gadus dzīvojot, sirds sirdi nepievīla.
Man prieks par bērniem un mazbērniem, kuri dzīvojuši un dzīvo ar domu par mīlestību un patur prātā - šo lēmumu nesasteigt. Dažkārt skatos uz gados vecākiem pāriem, kuri lemj kopā saiet. Pieņemu tādu savienību, ja vieno draudzība, siltums, spēks, kas rodas, kad ir kāds plecs blakus un bērnu nav. Bet pati šķiršanos neatbalstu. Ja nu reiz esi uzņēmies to krustu un domā, ka smagi, ir jābūt tik stipram un jānovada sava laulība līdz galam.
Ar jauno gadu sāksim jauno dzīvi kā baltu linu dvieli aust un tajā ieaudīsim dienas tās, par kurām vēlamies mēs citiem paust. Mīļu un laimīgu Jauno gadu!