Tā vērošana saistīta ar to, ka Latvijas valdība, tostarp mani priekšteči šajā postenī, ir publiski izteikusi noteiktas apņemšanās. Tobrīd, 5. maijā, kad lēmums tika pieņemts, es vēl nebiju ministrs, tāpēc man grūti spriest par iemesliem, tomēr pēc tam šī vēsts jau izskanēja starptautiski, tika pamanīta un augsti novērtēta.
Un? Apņemšanās ir sasniegt 2% no IKP 2018. gadā.
Diemžēl nav tik vienkārši. Mums ir jārēķinās ar ekonomisko situāciju, ar reālajām iespējām. Ja mēs nākamā gada budžetā tiekam uz 1,4%, tie nākamie 0,3% tuvāko trīs gadu laikā nav tik grūti paceļami. Jo ātrāk militāro budžetu sāksim palielināt, jo lēzenāk to būs iespējams izdarīt.
Turklāt es gribētu atgādināt, ka igauņi 2% līmeni sasniedza jau 2012. gadā.
Karstasinīgie igauņi.
Nu, tad jāsecina, ka lietuvieši ir vēl karstasinīgāki. Viņi nākamgad sasniegs 1,5%, kas ir apmēram 580 miljonu eiro.
Tēze, kas nu tiek jau ilgāku laiku skaitīta kā mantra, - «ja neieguldīs aizsardzībā, var gadīties, ka arī ieguldījumiem citās nozarēs nebūs lielas jēgas,» - ir jocīga, jo tikpat labi es varu teikt, ka nav jēgas militāri spēcīgai valstij, kurā ir panīkuši civiliedzīvotāji.
Protams, katrs cenšas savu nozari kaut kā pozicionēt, un, protams, valsts ir kā cilvēka organisms, par kuru nevar teikt, ka šo var mierīgi griezt nost un nesāpēs, bet šo - nedrīkst. Tomēr kopumā es par šo apgalvojumu neironizētu. Piemēram, drošība nozīmē arī ekonomikas attīstību - cilvēki investēs, attīstīs tur, kur viņi zinās, ka ieguldījumi ir drošībā.
Tāpat spēsim sabojāt uzņēmējiem dzīvi - arī militāras drošības apstākļos.
Par to es nespēšu atbildēt (smejas). Un tomēr es uzturu tēzi, ka drošība nāk par labu ekonomikai, kas savukārt rada papildu līdzekļus citām izdevumu sfērām.
Drošība ir ne tikai «ārēja», bet arī «iekšēja». Ja jums ir izdevies palielināt sev finansējumu, varbūt būsiet tik jauki un padalīsieties arī ar Iekšlietu ministriju?
Par to vairs nav diskusiju. Piemēram, krīzes situācijā robežsardze pārnāk no Iekšlietu ministrijas mūsu pakļautībā. Līdz ar to mūsu izdevumu pozīcijā ir arī pārapbruņošanas programma, jo nav noslēpums, ka šobrīd mums nav savietojamības. Turklāt, ja mēs runājam par sadarbību starp abām ministrijām tieši robežas jautājumā, gribu atgādināt, ka vēl nesen to apgrūtināja tas, ka nebija jau īstas robežas ar Krieviju demarkācijas. Tagad tā ir sākusies, un attiecīgi ir izveidota darba grupa, kurai nu vispār ir jēga spriest, kādu mēs šo robežu vēlamies redzēt, kā mēs to fiziski sargāsim - cik lielā mērā tur būs cilvēki, cik tehniskās iekārtas -, un līdzīgi jautājumi. Un tad jau mēs, protams, esam gatavi piedalīties, piemēram, arī dodot kādus detektorus, ja tādi būs vajadzīgi, utt.
Un kad šī darba grupa kaut ko saturīgu pavēstīs?
Man grūti teikt, jo demarkācija vēl notiek, līdz ar to, pats saprotiet, tas nav atkarīgs tikai no Latvijas puses. Demarkācija un robežas attīstīšana ir savstarpēji saistītas. Piemēram, valdība savulaik piešķīra diezgan nozīmīgu summu, un vairāki Latvijas un Baltkrievijas robežas posmi jau izskatās pienācīgi.
Turpinot sadarbības tēmu... Nesen biju Ventspilī, un, manuprāt, tā ir pareiza prakse, ka robežsardzes virsnieki iegūst arī militāru izglītību jaunāko štāba virsnieku programmā. Piemēram, Igaunijā jau tagad ir tā, ka sagatavotības līmenis ir tāds, ka militārpersonas un robežsargi var rotēt.
Ja runājam par baltiešiem... jau gadiem tiek runāts, ka jēdzīgi būtu kopīgi iepirkumi, tomēr tālāk par runām netiekam.
Nu, ir tā, ka mēs visu laiku neietrāpām sazobē... Kad vieniem ir iespējas, tad otriem nav; tagad mums parādās papildu iespējas, savukārt igauņi jau daudz ko ir saplānojuši. Tomēr, par laimi, jāsaka, ka ir iekārtas, kuras gan netiek iepirktas tieši kopīgi, bet kuras ir savietojamas - piemēram, gaisa novērošanas iekārtas. Arī ieroči, sakaru sistēmas. Ir vēlme savietot helikopterus, bet tas nav tik vienkārši.
Vai ciešāku sadarbību ar igauņiem nekavē tas, ka viņi objektīvi ir jau soli divus priekšā mums?
Skaidrs, ka viņiem virzās straujāk. Piemēram, lai gan viņi jau ir sasnieguši 2% no IKP līmeni, viņiem vienalga iedeva papildu 40 miljonu eiro, lai varētu izbūvēt savām kā uzņemošās puses funkcijām nepieciešamo infrastruktūru - kazarmas, noliktavas utt. Igauņiem ir dažas priekšrocības. Piemēram, bāzēs Latvijā un Lietuvā visu laiku kaut kas notiek - gaisa patrulēšana, glābšanas operācijas utt. Savukārt Igaunijas Emari bāze netiek izmantota tik intensīvi, līdz ar to viņiem vieglāk ir netraucēti šo bāzi attīstīt.
Sadarbības pretpols ir nevajadzīga dublēšanās. Ja lietuviešiem ir Šauļi, igauņiem Emari, vai mums nepieciešama militārā lidlauka infrastruktūra Lielvārdē?
Vajag gan. Kaut tāpēc, ka nepieciešama vieta, kur sabiedrotajiem vajadzības gadījumā nosēsties. Turklāt šādas infrastruktūras var izmantot arī citiem valstij svarīgiem mērķiem. Piemēram, valsts stratēģisko degvielas rezervju glabāšanai.
Faktiski neatrisināma problēma ir, ka sabiedrībai ir leģitīmas tiesības prasīt, kā jūs palielināto finansējumu izlietosiet, savukārt jums tikpat loģiskas ir tiesības teikt, ka neviena valsts savus militāros plānus publiski nestāsta.
Tā ir, un domāju, ka tā ir jebkurā valstī. Mēs nevaram sabiedrībai sīki un smalki stāstīt par saviem plāniem un iekārtām. Mēs cenšamies lietot modeli, ka šaurākā lokā citu ministriju pārstāvjiem stāstām iespējamos scenārijus, lai viņi saprot, ka te nav nekādu vienas nozares iegribu.
Tas, ko varam skaidrot plašākai sabiedrībai, izriet no patiesībā labi saprotamām cēloņsakarībām. Piemēram, zemessargi - ļoti motivēti ļaudis, bet arī viņu, tā teikt, resursam ir savas robežas. Jautājums, ko valsts var darīt? Es pats no sava dienesta atceros, cik spēcinošas ir tādas it kā vienkāršas lietas kā jauns formas tērps vai jauni ieroči. Mūsu finansējuma tēriņu sadaļā ir arī jaunsardze. Tā ir iespēja jauniešiem, un tas jo īpaši svarīgi novados, iegūt noteiktu sagatavotību, un tad šie jaunieši dodas tālāk ne jau tikai uz militāro dienestu. Vieni izvēlas ugunsdzēsēju darbu, citi - ārstu, īsi sakot, jaunsardze rada pievienoto vērtību arī citām nozarēm.
Ir nācies dzirdēt tēzi, ka Latvijā pietrūkst tiesiskā regulējuma tā sauktajai zaļo cilvēciņu situācijai. Proti, armija pret šādiem «civiliedzīvotājiem» it kā vērsties nedrīkst, savukārt, vai tam gatava ir policija, arī nav skaidrs. Tas nav pārmetums, vienkārši mēs esam dzīvojuši situācijā, ka nevienam šāda nepieteikta kara modelis pat prātā nenāca.
Par šiem jautājumiem tiek spriests un runāts, tiek izstrādāti nepieciešamie grozījumi likumdošanā. Domāju, arī Iekšlietu ministrija apzinās savus uzdevumus.
Baigi konkrēti neizklausās.
Nē, esam par šiem jautājumiem runājuši pie prezidenta Vējoņa kunga, darbi ir sadalīti. Cita lieta, ka, manuprāt, sabiedrībā ir viedoklis, ka nepieciešamības, mobilizācijas gadījumā par visu, ja tā var teikt, atbildam mēs. Patiesībā tā nav. Armijas uzdevums ir aizstāvēt valsti pret uzbrukumu, savukārt rūpes par civiliedzīvotājiem ir citu valsts institūciju ziņā.
Iecienīta tēma, piemēram, jūsu politiskā spēka premjera amata kandidātam Lembergam, ir: kāds labums no NATO mūsu uzņēmējiem? Vai viņi tiek pie, atvainojos, pīrāga?
Bet tas jau lielā mērā notiek. Formas šuj Latvijas uzņēmēji, kazarmas būvē Latvijas uzņēmēji, apgādi veic Latvijas uzņēmumi, un arī amerikāņu kontingents, kas te uzturas, ir jau izvēlējušies Latvijas uzņēmumus, kas viņus apgādās. Mūsu uzņēmums Laima piegādā amerikāņu bāzēm Eiropā ūdeni, tas ir, mūsējie jau pamazām «ieiet» NATO kopējā iepirkumu sistēmā. Līdz ar to, manuprāt, te nav runas, vai kāds mūsējos «ielaiž» vai «neielaiž» - ierobežojošs faktors var būt mūsu objektīvi mazākās jaudas, apjomi, ko varam piedāvāt NATO kopējā piegāžu sistēmā. Mums parādās tādi pirmie asni kā zinātniskais centrs Rīgas Tehniskās universitātes paspārnē, kas nodarbojas ar lietām, kuras saistītas ar militāro sektoru. Esam tikušies arī ar Latvijas Drošības un aizsardzības industriju federāciju, un viņi, starp citu, nākamajā mēnesī pirmoreiz piedalās kādā specializētā starptautiskajā izstādē jau kā nevis viens vai daži uzņēmumi, bet ar Latvijas kā valsts vārdu.
Jūs ministra postenī un pat politikā vispār esat tik nesen, ka tas nav pārmetums jums, bet - ar militārajiem iepirkumiem mums ir gājis, pieklājīgi izsakoties, dažādi. Nu nozarei finansējums tiek palielināts. Jautājums: kādas garantijas par izlietojuma jēdzīgumu?
Tad jāsāk ar to, ka iepirkumu regulējums vispār Latvijā bieži izpelnās kritiskas piezīmes un, iespējams, ir jāuzlabo. Ja runājam tieši par aizsardzības sfēru, man liekas, ka mums tomēr vajadzētu virzīties uz priekšu, nevis kavēties bēdīgās atmiņās. Tajā pašā laikā es labi apzinos objektīvās problēmas. Piemēram, mēs strādājam ar ļoti daudziem projektiem vienlaicīgi, savukārt cilvēku mūsu struktūrā ir tik, cik to ir. Atliek kādam, piemēram, veselības problēmu dēļ, uz ilgāku laiku izkrist no ierindas, projekts sāk buksēt, un, lai tas nenotiktu, ir jāpiesaista cits cilvēks, kurš, iespējams, var nezināt visu projekta specifiku un nianses, tas savukārt rada risku, ka rezultāts nav optimāls. Tāpat jāsaprot, ka mūsu nozare vispār ir specifiska. Piemēram, ja runājam par pretgaisa aizsardzību, reāli mums ir jāizvēlas no neliela - četru piecu - piegādātāju loka. Kuri pašsaprotami vēlas nopelnīt. Līdz ar to ir sarunas, kaulēšanās.
Nu gan noklusušas ir debates par obligāto karadienestu, tādēļ jautājums būs par armijas personālsastāva vēlamo skaitu vispār.
Mērķis ir līdz 2018. gadam sasniegt līmeni 6000 profesionālā dienesta karavīru, 8000 zemessargu un 3000 cilvēku - rezervē. Šobrīd profesionālajā dienestā ir mazliet zem 5000 kareivju. Liktos, ka «pieaudzēt» vienu tūkstoti nevajadzētu būt pārāk grūti, tomēr patiesībā tas ir ļoti sarežģīts uzdevums, un attiecīgi ļoti ambiciozi mērķi. Jo cilvēku mums ir tik, cik ir. To skaitā izpratnē - no kurienes paņemt. Tajā pašā laikā vajadzība ir objektīva, jo nav normāli, ka - esmu par to pārliecinājies, apmeklējot dažas vienības, - cilvēki nevar aiziet atvaļinājumā, jo nav kas viņus aizstāj. Nav pieļaujams, ka cilvēki izdeg, ir jāpanāk viņiem kaut mazliet pretī.