Kaimiņos ir karš. Šie vārdi izsaka visu - karadarbība, kurā iesaistītas blakus esošās valstis, ir visbriesmīgākais, kas var piemeklēt tūrisma jomu. Karš reflektējas ne tikai kaimiņvalstu attiecībās, bet daudzās jomās plašā reģionā. Jo visi uzreiz ir trauksmaini, nervozi lēmumos, nogaidoši.
Proti, šurp vairās braukt tūristi ne tikai no Krievijas, bet arī no rietumvalstīm?
Krievu tūristi nebaidās braukt. Taču tie, kas nav saistīti ar valsts institūcijām, savā valstī pataisīti par nabagiem, bet tie, kas valsts darbā, - saņēmuši nerakstītus norādījumus nebraukt ārā no valsts, naudu tērēt savos kūrortos. Pirmkārt, izmantot olimpiādei veidoto infrastruktūru, otrkārt - jauniegūtās teritorijas. Bet, paldies dievam, viesu plūsma mums ir diversificēta. Nav tā, ka būtu atkarība no vienas valsts, kas dažādu apstākļu dēļ var liegt savas valsts iedzīvotāju ceļošanu. Tūrisma plūsma no citām valstīm ievērojami pieaug. Protams, šie pieauguma procenti ir ļoti augsti, jo atskaites punkti ir zemi. Tomēr vēl nevar runāt par to, ka tūrisms no citām valstīm spētu kompensēt to, ka krievi vairs neceļo.
Viņi bija tik svarīgi?
Kalendāra īpatnību dēļ - krieviem brīvdienas ir no gadumijas līdz tā dēvētajam vecajam Jaunajam gadam. Tas ir laiks, kad visi citi tūristi jau prom. Grūti būtu kādu vācieti pievilināt svinēt Latvijā Jauno gadu un vēl dzīvot te pāris nedēļu - viņiem brīvdienas ir ap Ziemassvētkiem. Iepriekš šī ceļotāju plūsmu nomaiņa tūrisma jomā strādājošajiem ļāva pārdzīvot grūto ziemas laiku. Bet te gan jāsaka, ka nozare kritumam gatavojās laikus, jo jau iepriekšējā gadumija parādīja zināmu pieauguma tempu kritumu tūrisma plūsmai no Krievijas.
Pat vēl pirms notikumiem Krimā un Austrumukrainā?
Jā, jau tolaik. Pērn ceturtajā ceturksnī nakšu skaits, ko Latvijas viesnīcās pavadīja Krievijas tūristi, samazinājās par 42 tūkstošiem. Mūsu valsts mērogiem tas ir iespaidīgs skaitlis.
Kā viesnīcas tādam kritumam var sagatavoties?
Diemžēl nākas samazināt nodarbināto skaitu. Tādos gadījumos visvairāk cieš mazkvalificētais darbaspēks - apkopēji, oficianti, trauku novācēji, mazgātāji, istabu uzkopēji... Recepcijā kādam jābūt 24 stundas diennaktī. Pavāram, kaut arī mazāk jāgatavo, tik un tā jābūt uz vietas - nevar būt tā, ka izsauc pēc vajadzības no mājām. Diemžēl sanāk, ka viena no tūrisma nozares funkcijām, kas ir katrā valstī, tā sauktā sociālā funkcija - mazkvalificēta darbaspēka nodarbināšana - šajos gadījumos tiek ievainota. Tas nav masveida pasākums, bet zināmu iespaidu atstāj.
Ar kampaņām varētu līdzēt?
Ar kampaņām to nevar saglābt. Tūrisma nozare ir vienojusies par sistemātisku darbu pamatā astoņos galvenajos tirgos, kas nodrošina 80 un vairāk procentu tūristu pamatpieplūdumu: Krievija, Vācija, Lietuva, Igaunija, Skandināvijas valstis, Lielbritānija. Arī pašreiz industrija ir vienojusies, ka, lai gan Krievijas iedzīvotāji kļuvuši maksātnespējīgi savu valstsvīru kareivīgās dabas dēļ, tik un tā kampaņas rīkosim, par sevi atgādināsim. Kaut vai tādēļ, lai kaut daļu no viņiem, kam ir līdzekļi, šurp dabūtu. To absolūti bagāto slāni būs grūti dabūt - nebūs viņiem Jaunā viļņa, uz ko atbraukt un pazīmēties. Kā 9. maija svinības pie pieminekļa daudziem krievu tautības cilvēkiem, tā šim biezajam galam bija Jaunais vilnis.
Liels zaudējums no tā?
Ja vērtējam naudā, tas nav tik briesmīgs zaudējums. Apmēram septiņu astoņu miljonu apgrozījums, ko rada Jaunais vilnis un tā satelītpasākumi. Salīdzinājumam - pienesums Latvijas ārējās tirdzniecības bilancei no tūrisma jomas ir virs 500 miljoniem. Šajā pusmiljardā ir vērā ņemams pienesums arī no Jaunā viļņa, taču, ka tā aiziešana no Latvijas tagad būtu absolūta traģēdija, - tā gan nevar teikt. Lai gan katrs pasākums, kas Latvijā vēsturiski notiek regulāri, ļauj tūrisma jomā strādājošajiem rēķināties ar noteiktu klientūru attiecīgajā laikā. Zinām, ka būs, un par to, ka būs darbs tajā laikā, jūtamies mierīgi. Tagad tā vietā jārada kaut kas cits. Droši vien tas arī tiks darīts.
Kādas lielākās problēmas tūrisma jomā saskatāt patlaban?
Vispirms būtu minams tas, ka viesnīcu, naktsmītņu piedāvājums ārkārtīgi pārsniedz pieprasījumu. Mums gultas vietu ir nesamērīgi daudz attiecībā pret aktivitāšu skaitu (koncerti, festivāli utt.), kuru dēļ mūsu klienti ir ieinteresēti braukt uz Latviju. Ar maziem izņēmumiem, teiksim, koru olimpiādes laikā bija gultasvietu trūkums, vēl varam nosaukt vienu otru tādu ekskluzīvu pasākumu. Bet, kopumā ņemot, mums joprojām regulāru plašu pasākumu, kas piesaistītu tūristus, ir ievērojami par maz. Pat labākajos mēnešos - jūlijs, augusts - viesnīcu mēneša noslogojums ir 70%. Tajā skaitā Jūrmalā. Nerunāsim nemaz par citiem mēnešiem. Jā, vasarā četru un piecu zvaigžņu viesnīcas ir aizņemtas, taču pārējiem - milzīgas piedāvājuma rezerves. Protams, ir atsevišķas dienas, pamatā nedēļas nogales, kad vietu pietrūkst, bet nevaram teikt, ka varētu noturēt vidējo naktsmītņu noslogojumu gada griezumā 60% līmenī, lai tas būtu ekonomiski izdevīgi.
Kāpēc tad joprojām tiek būvētas jaunas viesnīcas?
Te ir virkne būtisku faktoru. Ja paskatāmies uz tūristu struktūru, pēc Maltas un Kipras esam trešajā vietā Eiropā pēc ārzemju tūristu īpatsvara, ko apkalpojam. Šādas proporcijas nebija pirms lielās krīzes. Tas parāda, ka mūsu iedzīvotājiem joprojām ir ļoti zema pirktspēja. Ārzemnieki nespēj kompensēt vietējo tūristu tēriņu deficītu.
Otra lieta - mums ir izteikta sezonalitāte. Nepilni trīs mēneši, kad jūtam tūristu pieplūdumu. Bet pietrūkst konferenču tūrisma, biznesa tūrisma, kas nodrošinātu darbu pārējos mēnešos. Jo nav atbilstošas infrastruktūras. Mēs braucam uz starptautiskām izstādēm, prezentējam Rīgu, Latviju kā vietu, kur sarīkot kongresus, konferences un citus ļoti plašus pasākumus, sevišķi nesezonā, bet infrastruktūra ļauj mums pretendēt tikai uz nelieliem pasākumiem. Nevaram šeit uzņemt pat lielo starptautisko federāciju gadskārtējās sanāksmes, par ko visas valstis cīnās, jo tās nes ienākumus industrijai un ir arī labs valsts mārketings. Par konferenču centra nepieciešamību industrija runā jau sen, ir bijuši mēģinājumi panākt tā būvniecību dažādās Rīgas vietās, taču līdz šim neveiksmīgi. Es ceru, ka šajā Eiropas finansējuma septiņgadē, izmantojot privāto un publisko partnerību, varbūt tas varētu izdoties.
Trešā problemātika - austrumu naudas izvietošana. Turīgi cilvēki iegulda savu naudu īpašumos, bet kapitāla atdeve viņus neinteresē, un kā sekas tam - tiek «nosēdināts» cenu līmenis. Mūsu viesnīcās ir zemākais caurmēra nakšņošanas cenu līmenis Eiropas Savienībā. Zaudējam pat Bulgārijai un Rumānijai, par citām valstīm nemaz nerunājot. Jā, tūrists priecājas, ka viņš var atbraukt, četrzvaigžņu viesnīcā pašreizējā brīdī izmantot numuru par 30 eiro ar visām brokastīm. Bet tūristu skaits no tā nepalielinās. Ja tu brauc uz kādu valsti, rēķinies ar 50-70 eiro cenu četrzvaigžņu viesnīcā. Viesnīcas numura cena nav galvenais faktors, kāpēc izvēlas apmeklēt kādu valsti.
Kad skatu gada pārskatus, atsevišķu viesnīcu investīciju atpirkšanās laiks ir 150 gadu. Skaidrs, ka tas nav bizness - tas vienkārši ir naudas glabāšanas veids. Viņiem ir nekustamais īpašums, tas tiek apkopts, apsaimniekots, ja nav zaudējumu - viss kārtībā. Peļņa neinteresē.
Uz šī fona es apbrīnoju tos investorus, kuri joprojām investē šajā jomā. Lai uzbūvētu četrzvaigžņu viesnīcu ar simt numuriem, jārēķinās vismaz ar desmit miljonu izdevumiem. Iespēja to atpelnīt - problemātiska. Pieminētā cenu dempinga dēļ. Turklāt tā cena, ko maksā klients, nesakrīt ar viesnīcas saņemto, vēl jau ir dažādi starpnieki - rezervāciju servisi, tūrisma kompānijas, kas nopelna savus pietiekami lielus procentus no katras rezervācijas.
Cik cilvēku apmēram strādā tūrisma jomā Latvijā?
Tūrisma industrijā (viesnīcas, restorāni, transporta pakalpojumi, informācijas centri, dažādi citi servisi) pirmskrīzes laikā bija nodarbināti mazliet virs 40 tūkstošiem cilvēku. Tagad varētu būt ap 35 tūkstošiem. No tiem augsti izglītoto - mārketings, pārdevēji, vadītāji, menedžeri - ne vairāk kā 10%. Pārējais ir mazkvalificētais darbaspēks. Tātad, kā jau minēju, pildām sociālo funkciju.
Tā jau laikam ir arī citur pasaulē?
Jā, un tāpēc valstis par šo jomu tā cīnās - tas ir pakalpojumu eksports, kas turklāt veicina nodarbinātību. Jo automatizācijas iespējas ir mazas - var uzstādīt trauku mazgājamo mašīnu, bet kādam šķīvji ir jānovāc un galds ir jāsakopj, arī grīdas ir jāmazgā, istabas jāsakopj...
Latvijas tūrisma serviss ir konkurētspējīgs pasaulē?
Esmu darbojies eksaminācijas komisijās vairākās Latvijas augstskolās. Pētījumi, kas ir veikti, aizstāvot doktora darbus, rāda, ka pēc kvalitātes un cenas atbilstības mēs tiekam ļoti augstu vērtēti. Apzinīguma, precizitātes, valodu zināšanu, pieklājības, godīguma dēļ. Jā, mēs zaudējam darba ražīgumā. Piemēram, Maskavā daudzmaz nopietnā restorānā oficianti burtiski skrien. Tāpat Austrijas kalnos, kad apkalpo slēpotājus. Mums apkalpošana notiek krietni rāmāk, maigi izsakoties, - darbaspēka ekspluatācijas līmenis ir zemāks. Bet katrā ziņā kvalitāte tiek novērtēta ļoti augstu. Varam pieņemt karaļus un karalienes, valstu vadītājus, mēs nekad nedzirdēsim piezīmes par mūsu apkalpošanas līmeni. Tiešām gods un slava pedagogiem, darbaudzinātājiem, restorānu īpašniekiem, vadītājiem! Līdzīgi var teikt par viesnīcām - par tīrību, kārtību. To pašu par informācijas birojiem.
Vai Tūrisma attīstības valsts aģentūras (TAVA) direktora nomaiņai ir liela ietekme uz situāciju šajā jomā?
Katra vadītāja aiziešana, ja viņš attiecīgajā industrijā ir novērtēts, ir zaudējums. Jo, vienalga, kādu brīnumbērnu tam amatam atradīsim, zināms laiks paies, kamēr adaptēsies. It sevišķi valsts institūciju darbā, kur šajos 20 gados pieņemti tik daudzi apgrūtinoši, dažreiz kaitinoši un nesaprotami lēmumi, ka brīnums, kā var pieņemt lēmumus, lai visu laiku nebūtu jāapmeklē nodarbības KNAB vai vēl kādā kontroles struktūrā. Pašreiz industrija izmisīgi meklē attiecīgu speciālistu, kas būtu ar mārketinga ievirzi. Vienlaikus pētām igauņu pieredzi, vērtējam ideju, ka varbūt TAVA jāapvieno ar Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru. Šobrīd gan vairākums nosliecas, ka tas būtu ļoti slikti - pazaudētu virzību tieši uz tūrismu, bet varbūt tas velns nemaz nav tik melns, kā to mālē. Jāskatās, kā igauņi to sabalansē.
Eiropas kultūras galvaspilsētas statusam un prezidentūrai ES Padomē ir tik liela ietekme uz tūrisma jomu, kā politiķi mēdz sludināt?
Kultūras galvaspilsētas statuss mobilizēja organizēt augstvērtīgus pasākumus Rīgā, līdz ar to mazliet pamainījās arī tūristu struktūra. Atbrauca vairāk to, kas grib baudīt mākslu, nevis tikai tie, kas grib ieraut simts gramu un nobučot Latvijas zelteni. Otrkārt, kultūras galvaspilsētas statuss deva netiešo publicitāti - nebija jātērē nauda, lai pieaicinātu medijus, kas ziņotu, kā mums Latvijā klājas. Efekts noteikti būs jūtams arī nākotnē.
Par prezidentūru. Tas, ko mēs vismaz pašreiz, ziemā, jūtam, - Daugavas kreisā krasta naktsmītnes noteikti ir ieguvējas, jo atrodas tuvu Nacionālajai bibliotēkai. Tas arī radījis iespaidu, ka janvārī pieaugušas viesnīcu cenas. Ja statistiski skatās, tāda šķietamība rodas. Bet manevrēt ar cenu līmeni ir iespēja tikai tuvumā esošajiem - cenu izmaiņas ir ļoti lokālas. Vismaz pašreizējā momentā Briseles ierēdņu un viņus pavadošo personu loks nav tik liels, lai kompensētu to, ko industrija pazaudēja neatbraukušo Krievijas tūristu dēļ. Jā, tūrismā strādājošie arī no prezidentūras gūs ienākumus, šis pasākums būtisks arī valsts prestižam - tā būs kārtējā reize, kad Latvija būs apliecinājusi savu spēju īstenot šādus pasākumus ļoti augstā līmenī. Bet, kā saka, cāļus skaitīsim, kad prezidentūra būs beigusies, tad varēsim izdarīt secinājumus. Dievs dod, lai tie būtu pozitīvi valstij. Protams, ģeopolitika arī ietekmē. Krievu un ukraiņu karš ir briesmīga katastrofa, nelaime Eiropā. Civilizēto valstu starpā notiek kaut kas tik neticams. Visa tā melošana, acīs skatoties, tas ir vienkārši nepārspējami! Notiek miera sarunas, bet joprojām vēl pieved bruņutehniku, lai turpinātu slepkavot!