Vakardien, pavisam drīz pēc Valsts prezidenta izziņotā lēmuma, konsultants atļāvās stundiņu pēcpusdienas snaudas. Kas zina - uz laika maiņām vai kā, bet murgains sapnis tūdaļ bija klāt.
Tātad prezidents uzsauc Lielo Saucienu. No abiem nominantiem Kučinska kungs mācējis sarunas pavedienu ritināt vēlamajā monotoni samiernieciskajā, hipnotiskajā ritmā, kurpretī Vienotības Kārļa divdomīgie jociņi Pirmajai personai, jādomā, lika atcerēties arī savu delikāto stāvokli. Kam patīk tādi miglaini mājieni, pie tam, ja citi klausās un aiz mutautiņa slēpj smīna vaibstus.
Sapnis turpinās ar to, ko sauc par konstruktīvajām sarunām, kaut drīzāk tās būtu ēnu spēles - dažādu krāsu spēlētāji ar pirkstiem rāda uz sienas kumēdiņus.
Palūkojam līdzi. Visi (gandrīz visi) pilnām mutēm apgalvo, ka koalīcija jāsaglabā. Nebūtu slikti, tikai galvenie spēlmaņi no abu Premjera tīkotāju kompānijām sākuši lietot jēdzienu «negribot, bet jāpieļauj…», ka Vienotība paliks opozīcijā. Optimisti sauc, ka labākā daļa domāšot valstiski un viss ies griezdamies, bez kādas bondaru lūgšanās. Labākā daļa domāta Vienotības mozaīkā esošie reģionu pārstāvji - ap trešdaļu, un arīdzan liberāļu spārns - seši cilvēki. Ja nu būtu, arī tad brūvējumam knapi, knapi pāri 50 balsīm, un ej nu zini, kādas tur garantijas.
Tas vēl nekas. Trešais stiķētājs - Nacionālā apvienība (NA) - līdz šim stāvējis malā un diplomātiski smaidījis, sirsnīgāku izsmiešanos atstājot privātām ballītēm. Oficiāli gan viss skaisti, Kučinskis no sarunas ar NA nāk ārā kā saulīte. Taču valdības lietas arvien nedroši šūpojas ap vārgo plus/ mīnus 50 balsu stiķējumu. Tad nu kungs atceras, ka vispār tā Saskaņa gluži saskanīga, nebijis tik Ukrainas… bet tur jau briesmīga klapēšana nemaz vairs nenotiekot… un nominants atkal ver smagās nacionālās durvis, lai savā mierīgā tonī teiktu - varbūt, ka tomēr… tālāk viņš netiek… mēs uzzinām, ka arī latviešu mēlē pietiekami daudz un efektīgu necenzējumu. Attopamies priekštelpā.
Pulksteņa ceijeri skrien. Pirmās personas pirksti nervozi bungo pa kādu jau sagatavotu, bet vēl nenoplūdušu rīkojumu. Valdības projektētāji pielieto vienīgo atlikušo «kāpj fiksi visi iekšā» principu. Gan sirsniņnieki, gan Latvijas reģionālā karaļa galms, gan šādi tādi neatkarīgie sasola jāvārdu kā šampanieti pārmēru iedzērusi jaunkundze.
Otrā rītā pie apskaidrotām galvām un ceremoniālai pasniegšanai sagatavotām skumjām lilijām iet vaļā Lielais balsojums. Vaļā iet, bet ciet vairs nedabū - balsu pietrūkst, skaiti, no kura gala gribi. Saeimas priekšniece noziņo, kancelejas meitene apjukumā… nes Mārim tās lilijas. Te nu pat citkārt izturētam vecmeistaram pasprūk - ej tak tu ieskrieties!
Citā namā ieskriešanās jau notikusi. Iepriekš patrenējies runas mākslā ar piemērotu vasarīgi zaļu drēbes gabalu fonā, Valsts Pirmais vīrs ar rīkojumu Nr. (katrs var brīvi ierakstīt) par Saeimas atlaišanu tiek galā gluži labi. Tauta starā. Konsultants mostas.
Kā zināms, mostoties no nelāga sapņiem, nāk atvieglojums - augstā debess, labi, ka sapnis. Diemžēl Bundžu Jāņa gadījumā nekāds vieglojums nestājas, jo drīz top skaidrs, ka sapņa paši pirmie redzējumi pildās mats matā. Nu tik jācer, ka vienkārši sagadīšanās, brrr…
Varbūt Tu, lasītāj, vari iepriecināt ar gaišāku sapni?
*ļoti neatkarīgs konsultants