Eksperti pauž, ka situācija būtiski uzlabosies jau samērā drīz - tiklīdz darbu sāks 700 megavatu pārvades kabelis starp Lietuvu un Zviedriju.
Ekonomikas ministrijas (EM) pārstāve Evita Urpena uzsver, ka jau pašreizējie elektroenerģijas starpsavienojumi nodrošinājuši apstākļus un motivāciju tirgū ienākt vairākiem jauniem spēlētājiem, bet jauno savienojumu būvniecība tiek realizēta jau Eiropas Savienības kopējo projektu ietvaros. EM viedoklis ļauj secināt, ka tieši šiem projektiem pieejamais būtiskais līdzfinansējums ir viens no iemesliem, kāpēc Baltijas valstis nav steigušās šādus projektus īstenot agrāk un uz savu roku.
Jaudīgs mantojums
Pretstatā skaļi izskanējušajam pieņēmumam Latvijas energosistēmas starpsavienojumi, kurus veido 330 kilovoltu elektropārvades līnijas, nav uzskatāmi par vājiem. Saskaņā ar pārvades operatora Augstsprieguma tīkls (AST) datiem Latviju ar Igauniju savieno divas šādas elektropārvades līnijas, ar Lietuvu - četras, ar Krieviju - viena. Atkarībā no ražošanas apjomiem un kaimiņvalstīs veicamajiem remontdarbiem Latvijas un Igaunijas starpsavienojuma pieejamā jauda ir līdz 900 megavatiem, Lietuvas un Latvijas savienojama jauda - līdz 1300 megavatiem, Latvijas un Krievijas savienojuma jauda - ap 300 megavatiem.
Senāki AST pārskati liecina, ka savulaik Lietuvas un Igaunijas savienojumi bijuši ievērojami jaudīgāki - attiecīgi ap 2000 un 1200 megavatiem - un kopumā savienojumu jauda lielākoties divkārt pārsniegusi Latvijas kopējo patēriņu, kas aptuveni XX gadsimta astoņdesmito gadu beigās sasniedza 2000 megavatu. Tam par iemeslu galvenokārt bija fakts, ka vēsturiski Latvijā nebija attīstītas elektrības bāzes ražošanas jaudas un lielu daļu Latvijas patēriņa nodrošināja Lietuvā, Igaunijā un Krievijā strādājošās elektrostacijas, savukārt Latvija bija nozīmīgs elektrības tranzīta posms. AST valdes priekšsēdētājs Varis Boks uzsver, ka situācija mainījusies līdz ar Ignalinas atomelektrostacijas slēgšanu Lietuvā, samazinoties ražošanai reģionā un mainoties elektrības pārvades plūsmām, šo starpsavienojumu caurlaides spēja būtiski samazinājusies. Papildus tam augstsprieguma līniju caurlaidību ietekmē arī to novecošana - šāda problēma ir aktuāla Igaunijā.
Tomēr arī pašlaik starpsavienojumu jaudas joprojām kopumā raksturojamas kā lielas, norāda Latvenergo valdes loceklis Uldis Bariss un uzsver, ka attiecībā pret Latvijas patēriņa apjomu tās ir ievērojami lielākas nekā lielai daļai Ziemeļvalstu.
Vienā laivā ar Lietuvu
Enerģētikas ekspertu teiktais ļauj secināt, ka Latvijai nav būtiska pamata sev pārmest neizdarību, jo tīklu noslodze un ar to saistītie ierobežojumi lielā mērā saistīti ar situāciju Lietuvā, nevis Latvijā. U. Bariss atgādina, ka kopumā Latvija, pateicoties hidroelektrostacijām un modernizētajām termoelektrostacijām, spēj sevi nodrošināt gandrīz ar visu nepieciešamo elektroenerģiju un tās vajadzībām pieejamās tīkla savienojumu jaudas ir pietiekamas. Savukārt Lietuva ap 70% no patērētās elektrības importē, un tirgus apstākļu iespaidā ievērojama daļa Lietuvai nepieciešamo piegāžu plūst tieši caur Latvijas teritoriju. Būtiskais imports Lietuvā saistīts galvenokārt ar faktu, ka lielākā daļa Lietuvas ražotņu ir samērā vecas un paredzētas darbam neekonomiskākajā kondensācijas režīmā.
Uz šo problēmu norāda arī enerģijas tirgotāja Enefit Latvija valdes priekšsēdētājs Jānis Bethers, kurš paskaidro, ka no elektrības tirdzniecības viedokļa tiem tirdzniecības apgabaliem, kuros ir pietiekami konkurētspējīgas ražošanas jaudas, parasti pietiek arī ar krietni mazākas jaudas starpsavienojumiem. Piemēram, Igaunijas un Somijas starpsavienojuma jauda līdz šī gada sākumam bija tikai 350 megavatu, bet šī jauda bija pilnīgi pietiekama, lai cenas starp Somiju un Igauniju izlīdzinātos, atgādina J. Bethers.
Noliedz vilcināšanos
Komentējot sabiedrībā izskanējušo kritiku, ka Latvija pārāk vilcinājusies ar starpsavienojumu attīstību un pieļāvusi kļūdu, liekot lielu uzsvaru uz elektrības ražotņu modernizāciju, V. Boks uzsver, ka energosistēmai prioritāri tomēr jāspēj sevi nodrošināt ar nepieciešamajām jaudām un savienojumu ar kaimiņvalstīm attīstība vairāk jāuzskata par soli tirgus attīstīšanā. «Teorētiski var vispār atteikties no savām elektrostacijām, bet paļaušanās uz ārvalstu piegādēm nozīmē arī to, ka piegādātāji diktēs cenas, kuras ilgākā laika posmā var nebūt izdevīgas,» skaidro V. Boks un pievērš uzmanību faktam, ka ļoti jaudīgi starpsavienojumi ne vienmēr atbilst pašas valsts interesēm, jo ne no ekonomikas, ne arī drošības viedokļa valstij nav izdevīgi, ka vietējais elektrības ražotājs kļūst izteikti nekonkurētspējīgs un cieš zaudējumus.
V. Boks arī uzsver, ka pārmetumi, ka starpvalstu augstsprieguma līnijas tiktu attīstītas pārlieku gausi, nav pamatoti - šādu līniju būvniecība ir gan dārgs, gan arī tehniski un juridiski sarežģīts projekts, kas saskaņoti jāīsteno vairākām valstīm vienlaikus. Pēc viņa domām, Latvijas gadījumā nav pamata teikt, ka kāds no sāktajiem tīkla attīstības un starpsavienojumu projektiem kavētos vai tiktu novilcināts. Arī Latvenergo un Enefit pārstāvji nepiekrīt viedoklim, ka Latvija, iepriekšējos gados pieņemot lēmumus par energosistēmas attīstību, būtu ko novilcinājusi vai kļūdījusies, tomēr uzsver, ka pašlaik tirgus dalībnieki cer uz drīzu samilzušās problēmas risinājumu.
Lai Latvijas un Lietuvas apgabalā veicinātu konkurenci, nepieciešams izveidot finanšu instrumentus, kas tirgus dalībniekiem ļautu fiksēt starpsavienojumu jaudu izmantošanas izmaksas.