Pēdējos mēnešos un pat gados Latvijas publiskajā sociāli politiskajā diskusijā, šķiet, ir izlaists kāds ļoti būtisks un nozīmīgs posms - sarunas par brīvību. Turklāt nevis vienkārši sarunas, bet fundamentālas debates par to, cik tā mums ir nozīmīga un cik daudz treknākas dzīves labā esam gatavi no tās atteikties. Un cik daudz no atbildības par savu personīgo dzīvi esam gatavi atdot un deleģēt valstij, ļaujot tai mūsu vietā lemt par mūsu pašu likteņiem. Uz to norāda arī pēdējā laika diskusija par to, kādus labumus vēl valstij vajadzētu piešķirt saviem pilsoņiem, un SKDS aptauja par cilvēku kreiso noskaņojumu (vienlaikus uzskatot sevi par labējiem). Mēs gribam, lai valsts maksā lielas pensijas, pērk mūsu bērniem treniņtērpus, nodrošina bezmaksas sabiedrisko transportu, piešķir lielas māmiņalgas, pagarina bezdarbnieka pabalsta maksāšanas termiņu, subsidē strādāt negribošus romantiķus un dod naudu visiem, kuriem šādu vai tādu iemeslu dēļ nepieciešama palīdzība.
Tas viss, protams, būtu jauki, taču bez maksas ir tikai siers peļu slazdā un, prasot aizvien jaunus labumus no valsts, vienmēr jāatceras trīs lietas.
Pirmkārt, tas neapšaubāmi nozīmēs arī lielākus nodokļus. Turklāt nevis vienkārši lielākus, bet ievērojami lielākus, jo nauda valsts budžetā nekrīt no gaisa un tā struktūru ikviens var izpētīt Finanšu ministrijas mājaslapā. Latvijā valsts dāsnums pret saviem pilsoņiem ir tieši proporcionāls esošajam nodokļu slogam (mums tas ir trešais zemākais Eiropas Savienībā), un, ja, neko nemainot, vēlamies saņemt kaut ko papildus, tad šī nauda kādai citai grupai ir vienkārši brutāli jāatņem. Un galu galā arī vietā un nevietā daudz piesauktajā Skandināvijā ar visām tās dāsnajām sociālajām sistēmām ir arī tikpat dāsna nodokļu sistēma, ko mēs kaut kā pamanāmies neievērot.
Otrkārt, tas nozīmēs to, ka visiem šie nodokļi būs arī jāmaksā (katrs, kurš nemaksā nodokļus vai saņem aplokšņu algu, patiesībā var diezgan vienkārši izrēķināt, tieši cik, piemēram, pensiju viņš personīgi gadā šādā veidā nozog). Jo nekad nenotiek savādāk - valsts sākas ar nomaksātiem nodokļiem un nevis otrādi.
Treškārt, manuprāt, galvenokārt, - ja atdosim valstij tiesības izlemt, kādos treniņtērpos ģērbsies mūsu bērni (turklāt iedomāsimies fizkultūras stundas ar biedējoši vienādi saģērbtiem skolēniem), neizbēgami agri vai vēlu sekos arī nākamais solis un nākamā brīvība, no kuras labprātīgi atteiksimies. Jo tā vienmēr bijusi aksioma - ja valstij ir tiesības lemt par savu pilsoņu dzīvi, tā palēnām sāk arī tās kontrolēt.
Man nešķiet, ka nodokļu palielināšana šobrīd ir tas ceļš, kas ejams Latvijai, un, nesākot masveidīgi maksāt visus nodokļus, mums atliek pieņemt faktu, ka valstij ir tik daudz naudas, cik paši esam samaksājuši. Jo pretējā gadījumā, turpinot mēģināt pārdeleģēt valstij lielu daļu atbildības par savu dzīvi, mēs beigu beigās attapsimies, ka esam savu brīvību izmainījuši bezmaksas treniņtērpos. Izmainījuši sīknaudā.