Man tomēr grūti iedomāties, kā, ņemot vērā Vācijā gaidāmās vēlēšanas, tas var notikt. Var jau Merkeli uzdzīt kokā, bet kur ir garantija, ka šāds devīgums netiktu pārskatīts pēc vēlēšanām? Vācijas presē pēdējā laikā parādās ziņas, ka vācieši sākuši uzpirkt īpašumus Šveicē. Un nevis tāpēc, ka tur veidotos kāds burbulis, - viņi acīmredzot cenšas izvietot savus kapitālus drošākā vietā.
Pēdējos mēnešos daudz dzirdam arī deklarācijas, ka taupības pasākumiem jānorit paralēli ar ekonomiskās izaugsmes veicināšanu. Pieņemot, ka šīs lietas ir savietojamas, vai jūs spējat nolasīt, ko eirozonas līderi un eksperti saprot ar šo izaugsmes veicināšanu? Labi, papildinās Eiropas Investīciju bankas resursus, tas viss?
Man šķiet, ka «ekonomiskā izaugsme» ir atšķirīgs jēdziens atšķirīgās valstīs. Piemēram, ir Francija, kura ir pa vidu starp t. s. PIGS (Portugāle, Īrija, Grieķija, Spānija) valstīm un Vāciju, un Francijā ekonomiskā izaugsme ir kaut kas cits nekā, piemēram, Grieķijā. Jā, Francijas problēma ir parāda līmenis, tomēr tās ekonomiskais potenciāls ir nesalīdzināms. Grieķijas gadījumā stimulējošs mehānisms varētu būt parādu norakstīšana, bet neesmu dzirdējis par to runājam.
Vēl var rīkoties tā, kā savulaik amerikāņi darīja, - ja kādā štatā ir nopietnas finansiālas problēmas, centrālā valdība naudu aizdod, bet bez procentiem. Par šādu ceļu arī neesmu dzirdējis.
Nodokļu samazināšana?
Nodokļu ietekme uz ekonomiku ir mazliet pārspīlēta. Tas var dot IKP izmaiņas, kas mērāmas viena procenta ietvaros, un tas, starp citu, attiecas arī uz pretējo situāciju - strauji augošas ekonomikas slāpēšanu ar nodokļiem.
Tādējādi faktiski paliek ekonomikas stimulēšana ar infrastruktūras projektiem. Piemēram, Zviedrijā, lai gan viņu situācija ir salīdzinoši laba, pēdējos gados notiek vērienīga ceļu modernizācija. Ir skaidrs, ka tā notiek ne jau tāpēc, ka ceļi būtu slikti vai automašīnu skaits strauji pieaudzis, šādi tiek ieplūdināta nauda ekonomikā. Tātad, jā, stimulēšana varētu notikt caur EIB, caur kohēzijas fondiem.
Protams, XXI gadsimta sākumā pēc visu burbuļu pieredzes par finanšu tirgu racionalitāti runāt ir mazliet riskanti. Un tomēr - vai jūs saprotat, ko tirgi cenšas panākt? Var jau sodīt valsti ar augstām likmēm, tomēr kaut kur it kā būtu jāieslēdzas pašsaglabāšanās instinktam. Rodas sajūta, ka zudusi ticība ne tikai atsevišķu valstu vai valdību rīcībspējai, bet vairākas desmitgades veidotajam ekonomiskajam modelim vispār...
Nu tirgi jau nav cērme, kurai jādomā, vai, nokaujot saimnieka organismu, viņa pati neaizies bojā... Ja nopietni, tad šāda tirgu reakcija nozīmē pesimismu, to, ka tirgu vērtējumā eirozona mēģina savas problēmas risināt tāpat kā slimnieks, kuram sāp roka, viņš dzer aspirīnu un brīnās, kāpēc roka turpina sāpēt. Tirgi ir tik nesaudzīgi ne jau tāpēc, ka viņi uzskatītu grieķus vai spāņus par kaut kā īpaši slinkiem, vienkārši grūti saskatīt, ka problēmas tiek risinātas.
Nevar gan arī noliegt, ka attieksme tiek stimulēta no neoliberāļu puses. Kad tu palasi viņus, var likties, ka Spānijas banku problēmu pamatā ir baņķieru augstās algas, kas tā nav. Respektīvi, jā, gaisotne tiek uzkurināta.
Bet cik tad augstu likmes var kāpt?! 10%, 12%...
Augstas likmes kā tādas nav pasaules gals - tas jau ir piedzīvots pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados. Jautājums ir par to, vai ir saprotama perspektīva.
Vai pesimismu nevairo arī tas, ka nav jau faktiski tādu reģionu pasaulē, par kuriem varētu teikt - tiem gan iet labi, tie, ja palūgsimies, naudu aizdos? ASV nespēj pārvarēt stagnāciju, Ķīnā ir problēmas, Indijā tempi samazinās.
Negribu piekrist. BRICS (Brazīlija, Krievija, Indija, Ķīna, Dienvidāfrika) grupa naudu eirozonai varētu aizdot. Piemēram, Ķīnas aprakstītās problēmas būtībā ir meklējumi, kā kaut cik eleganti nojaukt komunisma mantojumu. Cita lieta, vai Rietumi akceptē to, ka spēku samērs pasaulē mainās.
Latvijas publiskajā telpā, kad tiek apspriesta iespēja pievienoties eirozonai, bieži izskan vārdu savirknējums «kad iestāšanas brīdis būs tuvāk, tad vērtēsim situāciju». No kādām indikācijām vadoties, pēc kādiem parametriem mēs vērtēsim (vajadzētu vērtēt)?
Būšu mazliet cinisks, bet nedomāju, ka kāds gatavojas kaut ko īpaši vērtēt. Spēkā ir divi varianti. Ja mūs akceptē, mēs iestājamies neatkarīgi no tā, kas zonā notiek. Otrs variants - ja uzņemšanas nodaļa ir slēgta, tad svarīgi ir saglabāt seju, uzsverot, ka mēs jau bijām gatavi un kvalificējāmies, diemžēl...
Protams, pastāv alternatīvais viedoklis, kas šo jautājumu skata tā: mēs pievienojamies pēc 10-15 gadiem un pirms tam izdarām divas būtiskas lietas. Pirmkārt, nopietni izvērtējam, kā funkcionē mūsu centrālā banka, monetārā politika. Otrkārt, iestāties ir jēga, ja mūsu turīguma līmenis ir apmēram 70 procentu no zonas vidējā, nevis kaut kādi 40%. Jo ir jāsaprot, ka šādās savienībās nabadzīgie reģioni tiek izsūkti par labu turīgākiem (līdzīgi kā notiek ar Latgali Latvijas mērogos). Somijā arī ekonomiskā aktivitāte koncentrējas atsevišķos reģionos, bet viņi var nodotēt trūcīgākos tāpēc, ka ir turīgi kopumā. Citiem vārdiem sakot, ja būs aizslēgtās uzņemšanas nodaļas gadījums, mums būs laiks ļoti nopietnām pārdomām un darbiem.