Bija augusta sākums, kad pie manis pēkšņi ieradās TV superpopulārā raidījuma Labvakar vadītāji Edvīns Inkēns, Ojārs Rubenis un Haralds Apogs. Sāka pierunāt. Es esot vienīgais, kas spējot sasaukt kopā topošās Tautas frontes atbalsta grupas, kas organizējoties, bet kurām piemītot viens latviski mūžīgs trūkums - nevienoties un nepulcēties kopā, lai vienotos. Man, protams, glaimoja, ka es «esmu vienīgais», bet arī nepameta aizvainotības sajūta, ka atkal jādara tieši man... Tielējāmies vairākas stundas. Piekritu, ka iešu raidījumā Labvakar ar aicinājumu visām frontes atbalsta grupām pulcēties 1988. gada 30. augustā Rakstnieku savienībā Krišjāņa Barona ielā 12. Nosēdināja mani uz lievenēm klēts priekšā, un es teicu uzrunu. Vēlāk Rīgā mani ievilināja Mākslinieku savienībā Džemmas Skulmes kabinetā, kas bija stāvu augstāk virs Rakstnieku savienības. Džemmas kabinetā, atceros, bija arī toreiz vēl tikai nedaudz pazīstamā mākslas zinātniece Sandra Kalniete, atceros arī akadēmiķi Jāni Freimani. Visi metās mani apstrādāt par nepieciešamību uzņemties Tautas frontes organizēšanu. Labvakar pārraidīja manu uzaicinājumu nākt kopā.
Rakstīts, ka jūlijā notikusi mākslinieku grupas sanāksme par Tautas frontes dibināšanu. Iespējams. Bet acīmredzot ar to nepietika. Tad jau nebūtu pie manis sūtīta delegācija.
* * *
Pienāca 30. augusts. Manu aicinājumu bija saklausījuši visi izšķirošie sabiedriski nozīmīgie spēki Latvijā. Es tolaik biju Latvijas kompartijas Centrālās komitejas loceklis un Rakstnieku savienības, kā arī Radošo savienību kultūras padomes priekšsēdētājs, un mani varēja arī nesadzirdēt vai arī man neuzticēties. No otras puses - manī redzēja Radošo savienību Plēnuma organizētāju, 19. konferences delegātu (arī Imants Kokars un Regīna Ezera bija Centrālkomitejas sastāvā). Es ar gandarījumu Rakstnieku savienības (Benjamiņu nama) greznajā zālē redzēju pulcējamies gan radošo savienību ļaudis, no kuriem daudzi bija kompartijas biedri, arī pārstāvjus no LNNK, Vides aizsardzības kluba, abām Helsinki-86 grupām, kuru līderi savā starpā bija uzvilktās attiecībās. Atceros, pēdējā brīdī aizelsies iesteidzās Eduards Berklavs, jo viņš bija maldījies pa kāpnēm.
Šajā sanāksmē arī tika nolemts dibināt Tautas fronti, par ko liecina protokoli, kur ir organizācijas komitejas dalībnieku paraksti. Lai piešķirtu orgkomitejas pirmajai sanāksmei vēsturisku nozīmīgumu un uzticības gaisotni, lūdzu īsu uzrunu teikt Imantam Ziedonim. To visu tagad publikācijās ir aizmirsuši, bet vēsturnieku tur klāt nebija.
Imants Ziedonis teica īsu, emocionālu uzrunu. Viņš steidzās, jo bija jālido uz ASV veikt smagu plaušu operāciju. «No šīs dienas Latvijā sākas jauns laiks,» teica dzejnieks un devās prom. Viņam bija taisnība.
Vai mēs toreiz varējām paredzēt, ka no Benjamiņu nama, kur iesākās Tautas frontes veidošanās, mēs nonāksim Maskavas Kremlī un visas pasaules ziņu aģentūru uzmanības centrā?
* * *
Tika nolemts Frontes dibināšanas kongresu rīkot oktobra pirmajā nedēļā. Laika bija maz. Pat kauns tagad runāt par cekas un čekas lomu šīs organizācijas veidošanā. Tās ir tik banālas baumas, ka tikai padomju dzīves un īstenības pētniecības diletanti var domāt, ka partijas vadībai Latvijā un drošības iestādēm vēl vajadzēja kaut ko organizēt, kad augstākā vadība 19. konferencē visu jau bija nolēmusi. Gorbačovam bija vajadzīgi citi cilvēki, bet viņš nebija asinskomunists kā Staļins, kurš vienkārši nevajadzīgos apšāva. Viņš nolēma viņus novākt vēlēšanu ceļā - kā visur. Un jāteic, ka tieši cekai un čekai tas viss gauži nepatika - nedz brīvas vēlēšanas, nedz atklātība (glas- nostj), nedz pilsoņu tiesības, nedz vēstures balto plankumu apgūšana. No Maskavas bija rīkojums - netraucēt pamodinātajām iniciatīvām, kurās PSRS jaunā vadība redzēja glābiņu PSRS pārbūvei par civilizētu valsti, kā tas bija apsolīts gan Reiganam, gan Tečerei un vispār - Rietumiem. Gan republiku cekas, čekas un pārējā vidējā nomenklatūra tikai lēnām sāka saprast, ko Gorbačovs, Jakovļevs, Ševardnadze un citi grib, un, proti - vecās partokrātijas nomaiņu pret jauniem, aktīviem, iniciatīvas pārpilniem cilvēkiem. Kāpēc vecajai ierēdniecībai būtu bijis jāorganizē savi pretinieki jeb Tautas frontes, kurās brīvi darbojās cilvēki, kas bija uzraudzības iestāžu stingrā uzskaitē? Ja oficiālās iestādes būtu dibinājušas Tautas fronti, kurā iekļāvās arī nacionālās organizācijas, tad četrus mēnešus vēlāk netiktu radīta Latvijas Darbaļaužu internacionālā fronte. Kāpēc cekai un čekai būtu bijušas vajadzīgas divas frontes? Interfrontes aktīvākie līderi jau arī galu galā valdošo ceku un čeku uzskatīja par nodevējiem.
Laiks bija divdomīgs. Nemaz nerunāsim par tiem Latvijas PSR Augstākās Padomes deputātiem, kuri balsoja par 4. maija Deklarāciju. Cik starp viņiem bija komunistiskās partijas biedru? Pat no 13 Tautas frontes pirmās valdes locekļiem bija pieci kompartijas biedri un viens no partijas izslēgtais pirmskara Latvijas pagrīdnieks. Cik deputātiem bija kaut kāds formāls sakars ar VDK? Tautas fronte galu galā izauga no plaša sabiedrības spektra - komunistu partijas biedriem, nacionālistiem, disidentiem, bijušajiem politieslodzītajiem, neitrāliem novērotājiem un, protams, izmanīgiem konjunktūristiem, kuri vēlāk gūs ievērojamus panākumus gan tepat no pašu vidus, gan ierodoties no ārvalstīm, lai pēc brīža atkal aizlaistos atpakaļ.
* * *
1989. gada maijā mēs, PSRS Tautas deputāti no Latvijas, ieradāmies Maskavā, lai sāktu darbu Tautas deputātu kongresā. Mūsu bija 52, no kuriem kādi 40 PSRS parlamentā strādāja pēc Latvijas Tautas frontes politiskajām nostādnēm, bet pārējie pēc Interfrontes programmas. Jānis Vagris nesen publikācijā laikrakstā Diena tomēr atzinis, ka neesot bijis nevienā pusē. (Taču Vagra uzvedība puča laikā 1991. gada augustā nepārprotami apliecināja, ka viņš rīkojās par labu Latvijas neatkarībai. Vagris man puča dienās zvanīja no aizliegta telefona Kremlī, lai es varētu informēt Godmani un Gorbunovu Rīgā par Lukjanova nodevību un valsts apvērsuma faktisko iedvesmošanu. Vēlāk par šo noziegumu deputātu klātbūtnē PSRS Augstākās Padomes priekšsēdētāju Anatoliju Lukjanovu arestēja.)
* * *
Latvijas PSR Augstākās Padomes vēlēšanas, kam arī vajadzēja notikt pēc jaunā PSRS vēlēšanu likuma, toreiz bija paredzētas pēc gada - 1990. gada martā. PSRS deputāte no Latvijas un aktīvā tautfrontiete Marina Kosteņecka starptautiskajā konferencē, kas bija veltīta barikāžu atcerei, savā referātā atgādina: «Maskavā notika divi vēsturiski svarīgi balsojumi: par Ribentropa - Molotova pakta atzīšanu un PSRS Konstitūcijas 6. panta atcelšanu (6. pants noteica komunistiskās partijas vadošo lomu visās valsts dzīves jomās). Šie balsojumi 1. un 2. PSRS Tautas deputātu kongresā laika posmā no 1989. gada maija līdz decembrim arī sagatavoja, lai 1990. gada martā ievēlētā Latvijas PSR Augstākā Padome jau 4. maijā varētu nobalsot par Neatkarības deklarāciju.» (M. Kosteņecka. Rīga, Latvijas Zinātņu akadēmija, 2001.)
Bet Mavriks Vulfsons mūsu darbību PSRS deputātu kongresā asprātīgi nosauca par «otrās frontes atklāšanu». Lasītājam Latvijā jāatgādina, cik dramatiskos apstākļos, divreiz balsojot, akadēmiķa Jakovļeva vadībā tomēr izdevās panākt PSRS deputātu lēmumu ar formulējumu «Par PSRS un Vācijas 1939. gada neuzbrukšanas līguma politisko un tiesisko novērtējumu atzīt pakta slepenos protokolus par juridiski nepamatotiem un spēkā neesošiem no to parakstīšanas brīža».
Atceros, iekļaut šo tēmu kongresa darba kārtībā, lielajai daļai Kremļa kongresu pils zāles ārdoties, ierosināja deputāts no Igaunijas akadēmiķis Endels Lipmā, kuru varētu dzejiski saukt par igauņu Mavriku vai otrādi - Mavriku par latviešu Endelu. Kad satrakotā zāle izdzirdēja otrreizējā balsojuma rezultātu: par - 1435 balsis, pret 281, atturas - 226, Jakovļevs vēlāk savā grāmatā Krēsla varēs teikt: «Es sapratu, ka pieņemtais lēmums ir izšķirošs etaps Baltijas ceļā uz neatkarību, kas vedīs uz nopietnām pārmaiņām visā Eiropā, un ne tikai Eiropā.» (A. Jakovļevs, Krēsla, Jumava, tulkojums no krievu valodas.)
Paldies Dievam, Vairas Vīķes-Freibergas prezidentūras laikā abi akadēmiķi (abi no Vācijas - PSRS līguma izmeklēšanas komisijas) - gan Aleksandrs Jakovļevs, gan Jurijs Afanasjevs - saņēma Triju Zvaigžņu ordeni. Abi arī Igaunijā un Lietuvā ir saņēmuši augstākos valsts apbalvojumus, tāpat kā Boriss Jeļcins. Manuprāt, Latvijas pateicību būtu pelnījuši visi «Jakovļeva komisijas» locekļi - no akadēmiķa Endela Lipmā līdz moldāvu rakstniekam Jonam Drucem (ko latvieši padomju laikos tā mīlēja viņa skaisto lugu dēļ uz Latvijas lielo teātru skatuvēm), līdz starptautiski pazīstamajam vēsturniekam Rojam Medvedjevam un Krievijas Pareizticīgo baznīcas metropolītam Aleksejam Rīdigeram. «Velna pakta» (Mavriks Vulfsons) juridiskā nosodīšana bija lieliska Ziemassvētku dāvana baltiešiem, jo šis lēmums visaugstākajā līmenī tika pieņemts 1989. gada 24. decembrī. Nākamā gada 4. maijā Latvijas PSR Augstākā Padome balsoja par Neatkarības Deklarāciju ar visu pārejas periodu, par vairogu turot PSRS Tautas deputātu Kongresa juridisko dokumentu, kas atzina slepenos protokolus par spēkā neesošiem.