Tapa kopīga izstāde Tartu, pēc tam Tallinā un Rīgā 1924. gadā. To visu kūrēja paši mākslinieki par savu naudu (pirmā valsts atbalstītā latviešu modernistu izstāde notika 1927. gadā).
Latvieši - avangardiskākie
Iniciatīva sākotnēji nāca no igauņiem, kuri plānoja iesaistīt arī somus un lietuviešus. Uzaicinājuma vēstules tika rakstītas arī uz Helsinkiem un Kauņu - norāda D. Lamberga. Taču tiem šādu avangardistu grupu nebija. Tā nu sanāca, ka latvieši bija avangardiskākie no baltiešiem, jo savukārt igauņiem vēl 20. gadu sākumā nebija kubisma. «Ir jābūt domubiedru grupai,» atbild D. Lamberga uz jautājumu, kādēļ, viņasprāt, tieši Latvijā kā pirmajā no Baltijas valstīm toreiz bija avangardiskākie mākslinieki, «acīmredzot, tāda bija apstākļu sakritība. Šeit droši vien var pateikties [Jāzepam] Grosvaldam, kurš atbrauca no Parīzes un atveda jaunās idejas. Arī Ščukina galerijā Maskavā tolaik jau varēja apskatīt franču gleznas. Mani, piemēram, satrieca, kad 17 gadu vecumā tās Ščukina galerijā ieraudzīju, likās, ka nekas izcilāks nevar būt.»
Cilvēks, kuram var pateikties no igauņu puses par grāmatas izdošanu, ir Adamsona-Erika muzeja izstāžu kuratore Kersti Kolla (Adamsons-Eriks, kā vārdā muzejs nosaukts, bija ārkārtīgi daudzveidīgs igauņu klasiskais modernists). Latvijas Nacionālais mākslas muzejs jau ilgstoši sadarbojas ar šo Igaunijas Mākslas muzeja filiāli, kur notikušas vairākas latviešu klasiskā modernisma spilgtāko pārstāvju - darbnīcas Baltars porcelāna, Rīgas mākslinieku grupas, kā arī atsevišķu autoru - Kārļa Padega, Sigismunda Vidberga, Ludolfa Liberta un Niklāva Strunkes - darbu izstādes. «Ja runājam par [avangardisma virziena nozīmīgāko apvienību] Igaunijas mākslinieku grupu, nevaram nepieminēt Rīgas mākslinieku grupu. Tajā laikā mākslas kritiķi, rakstot par vienu grupu, salīdzināja to ar otru,» K. Kolla stāsta. «Igauņiem ļoti patika šīs latviešu izstādes, bet, tām beidzoties, palika tikai atmiņas.»
Pateicoties entuziasmam
Grāmatas atklāšanā Nacionālajā mākslas muzejā izskanēja bieži dzirdētā frāze, ka igauņi un latvieši maz zina viens par otra mākslu. Kādēļ? «Igaunijai ir ļoti laba sadarbība ar Somiju, jo nav valodas barjeras. Ar latviešiem tomēr tāda ir, un tādēļ jācenšas ko darīt vairāk. Es uzskatu, ka ir dziļi jāpārzina kaimiņu valstu māksla,» saka K. Kolla. Kā tas bieži notiek, latviešu modernisma klasiķu grāmatas izdošana igauniski notika, pateicoties indivīda entuziasmam. Valodas barjeru starp igauņiem un latviešiem nojauca dzejnieks un atdzejotājs Guntars Godiņš, no kura nāca iniciatīva izdot igauniski Latvijas modernisma apskatu. Izvēle uz konkrēto grāmatu krita, K. Kollai apspriežoties ar G. Godiņu, Laimu Slavu un D. Lambergu. Grāmata izdota ar Ārlietu ministrijas un Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu.
D. Lambergas pētījumā aplūkots viens no spožākajiem Latvijas mākslas vēstures posmiem, to analizējot uz pasaules mākslas vēstures fona un atsevišķās nodaļās akcentējot dažādu virzienu atbalsis latviešu glezniecībā. Grāmatā aplūkota novatoriskās Rīgas mākslinieku grupas darbība un daiļrade, kurai bija ciešas personiskās un radošās saites ar igauņu māksliniekiem. Pētniece grāmatā iepazīstina ar modernisma strāvojumu pārstāvjiem Latvijā - Jāzepu Grosvaldu, Jēkabu Kazaku, Romanu Sutu, Konrādu Ubānu, Niklāvu Strunki, Oto un Ugu Skulmēm, Valdemāru Toni, Aleksandru Beļcovu, Gustavu Kluci un citiem māksliniekiem. «Citu valstu mākslinieku grāmatas izdodam ļoti reti,» akcentē K. Kolla.