«Tie ir mani čomi,» kalna smailē kungs iepazīstināja ar slēpošanas biedriem. Viņi mēdzot slēpot arī Siguldā Pilsētas trasē, jo arī tur ir labas atlaides pensionāriem. Kas zina, varbūt viņi pat piedalīšoties kalnu slēpošanas sacensībās _Siguldas kauss._ Jābrauc skatīties!
Laivot, slēpot
Jauno paziņu Viktoru Zvirbuli satieku Pilsētas trases nomā. Viņš ar draugiem sacensībās nepiedalīsies. Laiks esot pārāk mīksts, kalns nav ciets un gluds. «Arī pašsajūta nav diez cik laba, lai arī kopumā par veselību nesūdzos. Tas tāpēc, ka vasarā braucu ar laivu, ziemā - slēpoju. Tie ir vislabākie sporta veidi.» Viktors kopš bērnības slēpo Gaujas senlejā un Klauku trasē, kas zināma tikai vietējiem. Tur ierīkots vienkāršs pacēlājs, arī glābšanas kamanas esot. Tās Viktors uzmeistarojis no savām slēpēm. «Savulaik jau tās nevarēja dabūt, tāpēc nopirku, kādas bija, - divmetrīgas. Nogriezu galus, taču vairs nevarēju paslēpot.» Viktors pēc profesijas ir radiotehniķis, viņa aizraušanās ir airēšanas slaloms. Pavasaros sēžas kajakā un brauc pa Amatu, Aivieksti, Cieceri. Bērni par Viktora dzīvesveidu neuztraucas, jo paši slēpo.
Kalna pakājē sacensības vēro vīri melnās saulesbrillēs un iesauļotu seju. Nu gluži kā vācu vai itāļu pensionāri. Tie ir viņi - vecākie sacensību dalībnieki. «Re, viņam ir 80 gadu!» man norāda uz kādu kungu. Andis Korde ir kalnu slēpošanas pamatlicējs Latvijā. Vai tiešām nav bail no traumām? «Tas gan būtu brīnums, ja baidītos, jo slēpoju 70. gadu,» atbild Korde. Viņš slēpo katru dienu, jo dzīvo pie Kaķīškalna. Protams, viņš slēpo arī Kordes trasē, kur saimnieko viņa dēls. Siguldas kausā kungs piedalās katru gadu, arī šoreiz veicis visus braucienus, taču cīņā par kausu neiekļuva. «Savu braucienu vērtēju slikti. Turklāt man jāstartē grupā ar 10 gadu jaunākiem braucējiem! Gadi iet uz priekšu, nav tik vienkārši ar tiem sadzīvot,» Korde stāsta, ka pāris dienu bija apslimis un nosēdējis pie televizora, skatoties olimpiādi. Mūsējie kalnu slēpotāji esot nobraukuši tehniski labi. «Nepatika, ka negāja uz maksimālo rezultātu. Kalnu slēpošanā jāuzņemas risks, ka sanāks vai nu ļoti labi, vai nemaz,» Korde par slēpošanu runā aizrautīgi. Bijis lielajos kalnos, kur novērojis - latvieši amatieri slēpo labāk par itāļiem. «Nākamgad derētu piedalīties paralēlajā slalomā, jo izkustēties ir ļoti veselīgi. Ja nebūtu slēpojis, diez vai savos astoņdesmit vairs kustētos. Novēlu visiem slēpot līdz 90 gadiem. Cilvēks nekad nenoveco.»
Jānis Brikmanis arī neiekļuva cīņā par kausu, taču «tas nav galvenais. Priecājos, ka labi nobraucu. Vairāk vārtos vajag patrenēties. Pie taktikas piestrādāt. Pateicoties draugiem, tagad ir pašam savas slēpes.» Siguldas kausā viņš startē katru gadu, arī pērn - tikko atgriezies no Indijas, kur bijis uz konferenci par tradīcijām un kultūru. «Maksāju pats, nekāda Eiropa. Esmu kultūras cilvēks, arī putnu pētnieks. Cenšos palīdzēt Siguldā mītošajiem karavīriem. Patīk dejot. Siguldietis būdams, Deju svētkos piedalījos no Jūrmalas kopas.» Brikmanis ir Siguldas dievturu draudzes vadītājs. Pirmoreiz Latvijas līmenī sacensībās kungs startēja pirms 55 gadiem un uzvarēja, pēcāk piedalījās Padomju Savienības mačos un līdzīgi kā mūsu olimpieši patlaban brauca 50.-70. vietā. Iespējas trenēties bijušas niecīgākas, jo Siguldā atšķirībā no Kaukāza nebija pacēlāja. «Čāpojām kalnā trepītē. Iedomājaties, cik nobraucienu dienā bija?»