Margarita Vilcāne gan ir izņēmums - viņa jau ilgus gadus neuzstājas, tomēr ļāvās menedžera un koncertzāles Rīga šefa Jura Millera aicinājumam nodziedāt savas septiņdesmit piecu gadu jubilejas koncertu sēriju, kuras noslēgums bija tieši mākslinieces dzimšanas dienā - 16. decembrī - pārpildītā koncertzālē galvaspilsētā. Lielākā daļa klātesošo bija Vilcānes cienītāji jau gadu desmitiem, kuri zināja, ka šī vēsturiskā koncerta apmeklējums ir obligāts.
Ovācijas katrai dziesmai
Vijolniekam Raimondam Ozolam nospēlējot intro un pievienojoties pārējiem mūziķiem Kristapa Krievkalna vadībā, Margarita Vilcāne, pirms koncerta Millera ievadrunā nosaukta par karalieni un dīvu, par spīti tam, ka pašai šādi tituli riebjas, sāk koncertu ar savu vizītkarti Balta saule, kaut daudzas no viņas dziedātajām dziesmām būtu pelnījušas šādu godu.
Margarita pati atzīst, ka pēc mātes nāves uzsāktā smēķēšana pazudinājusi daļu no kādreizējās ļoti spēcīgās balss, kuras ieraksti arī šodien ir nopietns pārbaudījums gan skaļruņiem, gan ausīm. Bet tas netraucē, un katra Vilcānes nodziedātā dziesma izpelnās klausītāju ovācijas. Jebkura cilvēka spējas ar gadiem kļūst ierobežotas, un tas ir normāli - tu smēķē, sporto vai meditē ik dienu lotosa pozā, atsakoties no visa, kas gadiem bijis ierasts. Visi zinām cauri elles ugunīm izgājušās Mariannas Feitfulas stāstu - tagad viņa ir solīda kundzīte, kuras daudz pārcietušajai balsij dziesmas raksta labākie autori.
Vienai no Vilcānes mīļākajām dziesmām - Raimonda Paula Latgalei (par kuru Imants Kalniņš reiz teicis, ka viņa to nedziedot pareizi, un sapratusi, kā to izdarīt, tikai tagad, kad vokālā skolotāja Ludmila Trifonova «kārtīgi izskalojusi smadzenes, atklājot ilgi dziedot pieļautās kļūdas») - seko Zigmara Liepiņa Viena diena manā mūžā, kas vairāk pazīstama Mirdzas Zīveres izpildījumā, bet Margarita to dziedājusi pirmā. Ances romancē viņai pievienojas Laimis Rācenājs, un seko nākamie viesvokālisti - Ginta Krievkalne dzied jubilāres dziesmas, bet Žoržs Siksna, Viktors Lapčenoks, Ingus Pētersons - savus hitus. Slimības dēļ nav ilggadējā Vilcānes skatuves partnera Ojāra Grīnberga. Vokālais ansamblis Ādažu vīri, kas pievienojas tā vadītāja Gunāra Freidenfelda komponētajās dziesmās Kaktuss un Taču (Vecā Kača), burvīgi «pierūc» Margaritai savās veco runču balsīs: «Vai, vai, vāi, vai…»
Atkal apsolās nedziedāt
Koncerta otrā daļa sākas bez Krievkalna vadītā «orķestra», un Margarita uz skatuves ir kopā ar pianisti un savu vokālo pedagoģi Ludmilu, kā arī aktrisi Lāsmu Kugrēnu, kura starp dziesmām lasa (Margarita palabo, ka runā, jo papīru taču nav) Imanta Ziedoņa dzeju. Jāatgādina, ka 1983. gadā Margaritai bija koncertfilma Par mīlestību ar Ārijas Elksnes dzejas un dziesmu kompozīciju kopā ar aktrisi Antru Liedskalniņu un Uldi Stabulnieku pie klavierēm, kas tagad pieejama portālā Youtube. Tas labi, ka 16. decembra koncertā nav konferansjē un kārtējie mākslinieki uz skatuves ierodas negaidīti, ja nu vienīgi iepriekšējās dziesmas izpildītājs pēc sveiciena jubilejā galvenajai varonei nepiesaka nākamo. Vētraini aplausi skan, kad uz skatuves uznāk Inese Galante un sāk dziedāt āriju no Raimonda Paula un Jāņa Petera mūzikla Māsa Kerija, bet… Viņai nedarbojas mikrofons. Tomēr izcilās operdziedātājas balsi arī bez elektriskajiem pastiprinājumiem dzird tikai nedaudz klusāk nekā pārējos. Kad dziesma jau pusē, tehniķi pamana kļūmi un nomaina mikrofonu - ovācijas atskan vēlreiz, un zāles sienas dreb gavilēs. Var, protams, kārtējo reizi uzsvērt, ka tā var notikt tikai «Sūnu ciemā» Latvijā, tomēr ne - Berlīnē pērn pat pasaulslavenās rokgrupas Blondie solistei Deborai Herijai, kurai šogad apritēja septiņdesmit, koncertā nestrādāja mikrofons visu pirmās dziesmas laiku, un viņa to pat nepamanīja, tāpat tehniskie darbinieki.
Koncerta noslēgumā uz skatuves pulcējas visi dalībnieki, izņemot Raimondu Ozolu, Žoržu Siksnu un Laimi Rācenāju, bet neko darīt - decembris māksliniekiem ir ar privātajām ballītēm pilns pļaujas laiks un katram sava maizīte jāpelna. Pēc latviešu jubilejās neiztrūkstošās banalitātes Daudz baltu dieniņu vēlreiz tiek izpildīta Balta saule, un Margarita atzīstas, ka šī ir viņas visskaistākā dzimšanas diena. Un atkal ir apsolījusies vairs nedziedāt, bet - kas zina. Dziedātājiem vajag klausītājus, un, ja klausītājiem vajag arī viņus, atkalsatikšanās ir neizbēgama. Arī koncerta oficiālās daļas noslēgums bija dziesma Paliec un neaizej. Kāds teica, ka pietrūka galvenā - paša Stabulnieka reiz izpildītās Mirgo mana Margarita -, bet lai nu paliek, jo to neviens nevar nodziedāt labāk par mūsu vienīgo solo dziesminieku pie klavierēm.