Kad politiķis kļūst smieklīgs, var kravāt mantiņas un meklēt citu darbu. Jo viss, ko viņš turpmāk darīs vai teiks, asociēsies vien ar konkrēto neveiklo frāzi, kļūmīgo situāciju, nekompetences radītu izgāšanos. Piemērus jau esam piedzīvojuši gana daudz. Arī politiķi tos zina un pārsvarā gadījumu cenšas ļoti uzmanīties.
Aizvadītajā nedēļā neliels (pagaidām vēl piedodams) paklupiens sanāca jaunajam vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram Romānam Naudiņam.
Cenšoties paspīdēt auditorijas priekšā, viņš nāca klajā ar ideju par veloceliņa izveidi gar Baltijas jūras krastu, kas būšot pasaulē unikāls projekts - ieguvums ne tikai tūristiem, bet arī uzņēmējiem, kam labums no milzīgā tūristu pieplūduma, un, ja ministram būtu teikšana, viņš lielu daļu no Eiropas fondu līdzekļiem ieguldītu šāda projekta attīstīšanā.
Skaisti, vai ne? Taču vēl skaistāk, ka šāds projekts faktiski jau krietnu laiku tiek realizēts. Turklāt tā nav Latvijas iniciatīva - EuroVelo 13 jeb Dzelzs priekškara velomaršrutu, piesaistot ES līdzekļus, veido Eiropas Velobraucēju federācija sadarbībā ar partneriem 20 valstīs, caur kurām ies šis maršruts vairāk nekā 10 000 km garumā. Latvijas projekta partneri ir Vidzemes Tūrisma asociācija un Tūrisma attīstības valsts aģentūra.
Labi, nekas jau traks arī nebūtu, ka ministrs to pareklamē; nav jau pirmā reize, kad politiķi tiecas rotāties ar kāda cita lauriem. Šis gadījums vīpsnu izraisa kā kārtējais piemērs, kad, neiedziļinoties būtībā, politiķis kādu atsevišķu projektu tiecas absolutizēt par visu problēmu risinājumu: uzbūvēsim to vienu celiņu gar jūras krastu, kļūsim unikāli, pasaule uz mums vien skatīsies, milzu apjomos attīstīsies velosatiksme, tūrisms, ar to saistītais bizness... Skaidrs, ka tā nevar būt, - šī velomaršruta izveides projekts ir lieliska lieta, taču ar to vien nepietiek. Lai valstī attīstītos velosatiksme (un arī velotūrisms), jāveido ne tikai veloceliņš uz vienas perimetra ap valsti daļas, bet arī blīvs veloceliņu tīklojums iekšzemē.
Jāsaprot, ka tūristi neapmierināsies vien ar vizināšanos gar jūras krastu. Gribēs iebraukt arī dziļāk valstī, apskatīt Tukumu, Sabili, Kandavu, Kuldīgu... visu mūsu lielisko mazpilsētu uzskaitīšanai te vietas pietrūktu. Un kas viņus sagaida? Bīstami pārbraucieni pa grubuļainiem lauku ceļiem un maģistrālēm, kur riteņbraucējiem faktiski vieta nav paredzēta.
Un tas skar ne tikai tūristus. Arī tos, kas ikdienā ar riteni brauc uz darbu. Ja politiķim ir vēlme izcelt Latviju kā riteņbraucējiem draudzīgu, drīzāk jānāk ar iniciatīvu par pašvaldībās jau izveidoto veloceliņu starpsavienojumu izveidi, kas ir milzīga problēma netālu no centriem dzīvojošajiem.
Un turpmāk pirms publiskiem paziņojumiem vairāk jākonsultējas ar attiecīgo jomu ekspertiem. Lai nekļūtu smieklīgs uz visiem laikiem.