Ieteikumi bija saistībā ar vairākiem, reālajai situācijai neatbilstošiem normatīvo dokumentu punktiem, piemēram, par dažādu sertifikātu piešķiršanu. Nesen tika gatavotas ugunsdrošības noteikumu izmaiņas, mēs kā sabiedriska organizācija piedalījāmies to apspriešanā, izteicām savus ieteikumus par šo noteikumu projektu.
Valsts amatpersonas ieteikumus uzklausa?
Nevaru viennozīmīgi teikt ne jā, ne nē - mēs savu darbu esam izdarījuši iespējamo resursu robežās. Varbūt ne vienmēr mūsu viedoklis ir zinātniski pamatots, bet vairāk balstās uz praktisko pieredzi.
Reālo situāciju jau uzrauga Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) pārstāvji. Bet patlaban iedibinātā kārtība paredz, ka pārbauda, vai ir pareizi noformētas instrukcijas, vai dokumenti sakārtoti, vai ir izvietoti ugunsdzēšamie aparāti, vai ēka tiek eksplutēta pareizi. Nav likts uzsvars uz to, ka VUGD vai kādai citai valsts institūcijai jāpārbauda cilvēku izpratne par drošību. Tiek pieļauts, ka gan jau pats uzņēmuma vai iestādes vadītājs zina, kā rīkoties, piemēram, ugunsgrēka gadījumā - uz kuru izeju skriet, seifu ņemt pirmo vai pēdējo, - bet realitātē bieži vien to, kā rīkoties, piemēram, ugunsgrēka situācijā nezina ne uzņēmuma vai iestādes vadītājs, ne darbinieki, ne apmeklētāji.
Daudzkārt dzirdēts, ka signalizācija strādā arī tad, kad reālu briesmu nav, pat bez saprotama iemesla. Cilvēki pie tā pierod un nepievērš nopietnu uzmanību. Kāpēc tā?
Piemēram, var būt tā, ka signalizācija darbojas uz sensoriem un ar tā dēvētajām rokas pogām. Rokas pogu nejauši var ieslēgt. Detektori var nostrādāt arī eksplutācijas ietvaros. Pie visperfektākā dzīves scenārija ikvienam cilvēkam gadās saslimt - sāp zobi, ir klepus, jo veselību ietekmē dažādi faktori. Tāpat arī dažādi faktori ietekmē tehniku. Var būt tā, ka, projektējot ēkai signalizāciju, projektētājs nezināja, ka ēkā būs birojs un tieši pie signalizācijas sensora atradīsies galds, bet uz galda tiks likta elektriskā tējkanna, ko regulāri lietos, ūdens vārīsies un kūpēs, un no tējkannas tvaikiem nostrādās signalizācija. Apsargs skries skatīties, kas notiek, ieraudzīs tējkannu, nodomās: «Ā, atkal mūsu tējkanna», pārslēgs signalizāciju miera režīmā, visi bez rūpēm strādās tālāk un pamazām pieradīs, ka signalizācija ieslēdzas no tējkannas.
Bet tad kā izvairīties no situācijām, kad signalizācija ieslēdzas nenozīmīgu iemeslu dēļ, cilvēki tāpēc pie signalizācijas ieslēgšanās pierod un to nesaista ar reālām briesmām?
Būtu jāiestrādā būvnormatīvā tiešāks norādījums par to, ka ugunsdrošības signalizācija tiek projektēta tikai tad, kad jau ir mēbeļu un biroja tehnikas izvietojuma plānojums.
Tie ir jautājumi, kas jārisina. Principā, kad ēka tiek eksplutēta, tad mainīt detektoru atrašanās vietu arī ir pārkāpums, un realitātē tāpēc notiek tā, ka ēkai mainās īrnieki, smēķētava tiek ierīkota citā vietā un, kā izrādās, tieši pie signalizācijas detektora. Turklāt, ja tas ir kombinētais detektors, kas reaģē gan uz dūmiem, gan uz karstumu, tad smēķētavas ietekmē signalizācija ieslēdzas ļoti bieži. Atkal visi pierod pie tā un signalizāciju neuztver nopietni. Detektors būtu jānomaina uz tādu, kas reaģē tikai uz karstumu.
Runājot par Zolitūdes traģēdiju, sabrukušajā veikalā jūsu uzņēmums bija ierīkojis signalizāciju?
Mēs tur nelikām signalizāciju, nekādu tehniku tur neesam uzstādījuši, mēs slēdzām līgumu par jau esošu iekārtu apkalpošanu. Mūsu uzdevums nebija izvērtēt, vai signalizācijas sistēma ir pareizi vai tomēr nepareizi izbūvēta. Braucām signalizācijas sistēmu regulāri pārbaudīt, bet par to, kas notiek ikdienā, atkal savukārt atbild lietotājs, mēs esam remontuzņēmums, kas ierodas novērst problēmu, ar kuru lietotājs pats netiek galā. Līdzīgi kā ar elektriķi - cilvēks zvana tikai tad, kad nav elektrības, nevis ikdienā, kad elektrība ir.
Tā ir ierasta prakse, ka viens uzņēmums pārņem cita uzņēmuma iekārtotas signalizācijas uzturēšanu?
Jā, jo ēkās īrnieki bieži mainās, mainās arī īpašnieki. Gan jaunie īpašnieki, gan jaunie īrnieki var slēgt līgumu ar jauniem, respektīvi, citiem signalizācijas remontuzņēmumiem, situācijas mēdz būt ļoti dažādas.
Tagad, kad jau pirmais šoks par Zolitūdes traģēdiju pārgājis, analītiski vērtējot notikušo, pieļaujat, ka signalizācijas ieslēgšanās varēja norādīt - kaut kas nav kārtībā ar būvkonstrukcijām?
Signalizācijas ieslēgšanās un ēkas sabrukšana varēja būt tikai sakritība, bet var jau būt, ka tehniska saistība arī bija. Kad mūsu uzņēmuma darbinieks pēc izsaukuma ieradās Zolitūdes Maximā, tad secināja, ka aktīvā signalizācijas nostrādne bija no ūdens apgādes sistēmas, kas arī pieslēgta vienotajai signalizācijas pultij. Darbinieks gāja meklēt cēloni, kāpēc ieslēgusies ugunsdzēsības signalizācijas ūdensapgādes sistēma. Viņam apgaitu veicot, arī veikals sagruva. Tas bija tikai laimīgs gadījums, ka mūsu darbinieks necieta, vienīgi piedzīvoja šoku. Viņš palīdzēja citiem cilvēkiem, sagaidīja glābējus un tikai tad, kad glābēji aicināja visus civilos atstāt bīstamo zonu, viņš atgāja malā.
Visu pārdomājot, tagad gribu vēlreiz uzsvērt, ugunsdrošības signalizācijai nav tādu sensoru, kas tiešā veidā uztvertu nobīdes ēkas konstrukcijā. Tomēr var būt tā, ka sensori uztvēra kādus procesus, kurus izraisīja ēkas konstrukcijas izmaiņas. Pagaidām tas ir tikai pieņēmums, jācer, ka izmeklēšana precīzi noskaidros daudzas detaļas un mēs uzzināsim, kas patiešām notika.
Normatīvie dokumenti nosaka to, ka lielveikalos obligāti jābūt ugunsdrošības signalizācijai?
Manuprāt, prasība ierīkot signalizāciju vairāk saistīta ar ēku, izvērtējot to no būvtehnoloģiskā viedokļa, nevis ar to, kas ēkā dažādos periodos atrodas.
Tas nozīmē, ka var funkcionēt tirdzniecības centri, kuros vispār nav šādas signalizācijas?
To, ka tādi tirdzniecības centri tiešām ir, nevaru apgalvot, neesmu plašu pētījumu veicis, bet pieļauju, ka ir sen celtas ēkas, kurās izīrētas telpas veikaliem, bet tie palikuši bez ugunsdrošības signalizācijas. Visos modernajos tirdzniecības centros, loģiski domājot, būtu jābūt ugunsdrošības signalizācijai.
Bieži saņemat izsaukumu tieši no tirdzniecības centriem?
Gadās, bet jāņem vērā, ja tiešām izcēlies ugunsgrēks, tad nezvana mums, bet ugunsdzēsējiem, mums zvana tad, kad ir kādas tehniskas problēmas ar signalizācijas sistēmu un veikala apsargi ar šo problēmu netiek galā. Gadās arī, ka mēs paši, veicot regulāro pārbaudi, atklājam - kaut kas nav kārtībā.
Ko jūs ieteiktu darīt lielveikala pircējam, kā arī sporta spēles, koncerta vai teātra apmeklētājam, kurš saklausa signalizācijas signālu, bet reālus draudus, piemēram, dūmus, neredz?
Protams, jādodas uz tuvāko izeju, turklāt, cik vien ātri iespējams. Ja apmeklētājs, dzirdot signalizāciju, dodas prom no koncerta, veikala vai sporta halles, neviens jau viņu ar varu tur neturēs. Ja reālu draudu nebūs, tad var atgriezties ēkā. Mūsu valstī gan nekad nav bijis tā ierasts, ka, tiklīdz atskan signalizācija, tā visi mūk ārā pa durvīm, vienkārši līdz Zolitūdes traģēdijai par to plaši nerunāja, jo nebija iemesla.
Lai cilvēki spētu pēc iespējas adekvātāk novērtēt situāciju, katram uzņēmumam un iestādei ar saviem darbiniekiem būtu jāizspēlē situācija, kā rīkoties, kad noskan ugunsdrošības signalizācija. Jo labāk cilvēki tiks sagatavoti šādām situācijām savās darbavietās, jo lielāka izpratne par nepieciešamo rīcību viņiem būs arī tajās situācijās, kad viņi ir pircēji veikalā vai apmeklētāji koncertā un dzird, ka noskan signalizācija. Ja cilvēki nezina, kā, skanot ugunsdrošības signalizācijai, rīkoties pašiem savā darbvietā, tad nevarēs adekvāti novērtēt situāciju arī citā iestādē, esot apmeklētāja statusā. Katra uzņēmuma un iestādes vadītājam būtu jāuzdod sev jautājums: «Cik daudz ir tādu darbinieku un klientu, kuri vispār nesaprot un nezina, kā rīkoties, dzirdot signalizāciju, kuri gaida, ka pateiks kāds cits: «Ej tur, rīkojies tā, skrien prom.» Par to, lai darbinieki būtu informēti, atbild katras iestādes vai uzņēmuma vadītājs. To nosaka normatīvie dokumenti. Jābūt izstrādātai instrukcijai ugunsgrēka gadījumam, jābūt izstrādātai instrukcijai, ko darīt, kad ieslēdzas trauksme. Normatīvajos dokumentos noteikts, ka arī balss apziņošanas ieslēgšana ir uzņēmuma vadītāja atbildība. Vadītājam jāizlemj, ja ir tāda un tāda situācija, tad ieslēdz balss apziņošanu, ja attiecīgās situācijas nav, tad neslēdz, apzinoties, ka skanēs tikai trauksmes signāls, bet nebūs balss apziņošanas. Savukārt darbiniekiem būtu jāzina, kā signalizācija darbojas, kad pārslēdzas uz balss apziņošanu un kā vajag reaģēt.
Kāpēc, jūsuprāt, Latvijas iedzīvotājiem līdz Zolitūdes traģēdijai pret signalizāciju bija visumā vieglprātīga attieksme? Piemēram, Ziemeļvalstu iedzīvotājiem jau ilgu laiku ir daudz nopietnāka attieksme.
Tas ir atkarīgs no valstiskā uzstādījuma. Skolā būtu jābūt drošības stundai, par drošības tēmu vismaz reizi mēnesī būtu jārunā darbavietās. Ja valstiski nolemsim, ka visus cilvēkus evakuējam jebkuras trauksmes gadījumā, un nepārprotami nostiprināsim to likumos, tad šāds rīcības modelis sabiedrībā arī izplatīsies un tiks uztverts kā normāls. Ja divas trīs reizes evakuēs visus darbiniekus no lielas ražotnes un pēc tam secinās, ka vainojama tējkannas atrašanās detektora tuvumā, tad, visticamāk, tējkannu pārvietos citur un nodrošinās, ka šādu signalizācijas ieslēgšanās gadījumu būtu mazāk.
Apmeklētājs, dzirdot signalizāciju, var doties uz izeju, bet ko darīt darbiniekam?
Tas atkarīgs no katra uzņēmuma un iestādes principiem par to, cik lielā mērā katrs darbinieks ir kompetents rīkoties pēc saviem ieskatiem.
Uzskatāt, uzņēmumos un iestādēs vajadzētu īpaši algot cilvēku drošības jautājumu speciālistu?
Jā, es domāju, ka šāda speciālista neesamība vai arī tikai formāla esamība arī ir problēmas sakne. Vadītājs parasti atbild par ļoti daudzām jomām, un daudzi vadītāji atbildību tieši par drošību, iespējams, uztver visai formāli.
Jūs ieteiktu arī privātpersonām mājoklī ierīkot signalizāciju?
Privātpersonām noderīgs ir kompleksais piedāvājums - ierīkot apsardzes signalizāciju un uz tās pašas pults pievienot arī ugunsdrošības signalizāciju. Nenoliedzami diezgan bieži ugunsgrēki izceļas tieši privātajā sektorā pat tādas neapdomīgas rīcības dēļ, kad cilvēks iemieg ar cigareti pirkstos, cigarete nokrīt uz paklāja un paklājs aizdegas. Ja būtu brīdinošā ugunsdrošības signalizācijas sistēma, tad varbūt būtu mazāk ugunsgrēku ar letālām sekām, kaimiņi varbūt pievērstu uzmanību, ka signalizācija skan, un izsauktu ugunsdzēsējus, vai arī cilvēks, kas iesnaudies ar cigareti rokā, pamostos.
Patlaban biežāk nekā pirms dažiem mēnešiem zvana cilvēki un pieprasa ierīkot ugunsdrošības signalizāciju mājoklī?
Gada beigās parasti pieaug interese par drošības sistēmu ierīkošanu un sakārtošanu. Tomē nenoliedzami, patlaban cilvēki drošības jautājumus uztver atbildīgāk, uzdod jautājumus, kādus senāk neuzdeva, grib iegūt vairāk informācijas par signalizācijas sniegtajām iespējām.