Zemestrīču risks mums ir stipri zemāks, un japāņi savas AES ir jau būvējuši, vadoties pēc augsta attiecīgā riska novērtējuma. Ar celtniecību tur ir kārtībā. Problēmas radās no ierindas izgājušo dīzeļģeneratoru dēļ, kuriem vajadzēja ražot elektrību dzesēšanai nepieciešamā ūdens sūkņiem.
Tā ir arī atbilde, kādēļ 90. gadu sākumā tika iedarbināti visi ietekmēšanas mehānismi, lai slēgtu Ignalinas AES. Proti, tieši risku menedžmenta dēļ. Šaubas bija par tā darbības spēju.
Kāda uz Japānā notiekošo ir reakcija citviet Eiropā, kur atomenerģijas īpatsvars ir vērā ņemams?
Televīzijā Vācijā vien pāris stundu pēc zemestrīces tika analizēta atšķirība starp AES Japānā un Černobiļā ar loģisku jautājumu: cik drošas ir tās AES, kas ir mums apkārt? Tas bija uzskatāmi, lai sabiedrībai būtu skaidrs, par ko ir runa. Tā ka uzsvars bija uz informētību un sabiedrības gatavību. Pirmām kārtām jau nepieciešamas evakuācijas gadījumam, ja notiek incidents.
Un tam nemaz nevajag zemestrīci.
Nē. Japānā sprāga ūdeņradis vadības telpā, nevis pašā reaktorā. Tikpat labi tur var sprāgt teroristu bumba. Vai sajūk prātā kāds no personāla... No drošības viedokļa es neredzu atšķirību, vai šāds risks ir Japānā, Kaļiņingradā, Visaginā vai Latvijā.
Izklausās nedroši.
Arī autobusi iebrauc grāvjos un apgāžas. Nedrošs ir jebkas, kur ir cilvēki. Tāpēc galvenais jautājums ir par gatavību tikt galā ar riskiem. Riski un nepieciešamā gatavība vēja ģeneratoram, gāzes stacijai un AES būs atšķirīga. Nav vērts pierādīt, kura tehnoloģija ir drošāka vai nedrošāka, bet viss smagums ir jāliek uz risku vadību.
Japāna tam ir labs piemērs, jo Černobiļas katastrofa acīmredzot cilvēkiem jau piemirsusies. Mēs to attiecinām uz kaut kādu citu ēru, un tas nav pareizi. Tehnoloģijās jau ēras tā nemainās - nav komunistu un kapitālistu spēkstaciju. Sabiedriskā iekārta vai koalīcijas sastāvs tehnoloģijas nemaina.
Uz kādu jautājumu ir jāatbild AES gribētājiem Latvijā vai kaut kur tuvumā?
Vai viņi spēj sniegt atbildes uz visiem šiem drošības un riska menedžmenta jautājumiem. Nevis atrunāties vienkāršotā veidā, ka mums nav seismisko problēmu kā Japānā, tāpēc ir muļķīgi to jautāt. Šai sakarā vispār nav muļķīgu jautājumu - tie visi ir apsverami. AES enerģijas ražošanas ķēdē pašlaik ir pats sarežģītākais gadījums ar vislielākajiem riskiem un vissmagākajām iespējamajām sekām.
Bet vai no jaudu viedokļa ir alternatīva?
Japānā daudz alternatīvu nav, un viņu izvēle par labu atomenerģijai nav bijusi viegla. Viņi piedzīvoja divus kodoluzbrukumus, tomēr pēc desmit gadiem ķērās pie kodolprogrammas. Tā nav laimīgākā vieta pasaulē, kur dzīvot. Salīdzinoši mēs šeit dzīvojam absolūti laimīgā vietā.
Viņu, protams, tai teritorijā ir vairāk.
Pie viņu ekonomiskās izaugsmes atomenerģijai vienkārši nebija alternatīvu. Lai dzīvotu laimīgāk, viņiem acīmredzot vajadzēja mazāku izaugsmi.
Enerģijas ziņā dzīvot Baltijas valstīs ir vienkārši lieliski - mums ir tik daudz alternatīvu! Enerģijas pietiekamība teritorijā šeit nevedina uz domām par atomenerģiju.
Tad no AES idejas vajadzētu atteikties?
Pirmām kārtām ir jāizvēlas arī finansiāli mazāk riskantā alternatīva. AES arī finansiāli ir visriskantākais enerģijas variants. Ārējo izmaksu dēļ atomenerģija nepavisam nav lēta. Tajās ietilpst arī AES slēgšana, un par Ignalinas AES slēgšanu jau Latvijas un Lietuvas sabiedrība nemaksā - to izdarīja donori un ES.
Nejūtot šīs izmaksas, saruna par atomenerģiju mums te ir kļuvusi vieglprātīga - ka tas esot lēti un droši. Maldīgas ir abas iedomas. AES finansiālās izmaksas ir briesmīgas, un tā ir iesaldēta nauda uz gadu desmitiem. To var atļauties, ja ir lieli brīvie uzkrājumi.
Vārdu sakot, Ignalinas AES dēļ mums garām paslīdējis kaut kas ļoti būtisks - izmaksas.
Ignalinas slēgšanas izmaksu nesajušana bija pilnīgi nepareizs signāls. Visa Krievija un Ukraina dzīvo tāpat - iedomu varā un uz vecu AES rēķina, kuru ražošanā nekad nav bijušas iekļautas neizbēgamās slēgšanas izmaksas. Tās viņiem tagad stāv priekšā.
Tā ka Japānas katastrofa atomenerģijas drošības ziņā dažādā nozīmē ir nopietns signāls, lai to pārdomātu arī mēs. Protams, šīs pāris vai dažas dienas nav arī pietiekamas, lai izstrādātu izsvērtu stratēģisku lēmumu vienā vai otrā virzienā - par vai pret kādām tehnoloģijām.
Tad par Visaginu domājam vai ne?
Par Visaginu varam nedomāt, jo mums vienkārši nav tādas naudas, lai par to domātu. Neizskatās, ka mūsu budžets pašlaik būtu tik rožains un mūsu enerģijas gigants - tik varens, lai domātu par tādām investīcijām. Ja problēmas uz trim nedēļām sagādā elektrības padeves traucējumi kaut kur Latgalē, tad naivi iedomāties, ka atradīsies nauda 25% līdzdalībai no tiem četriem miljardiem eiro, kas vajadzīgi AES būvei Visaginā.
Jautājums ir: kas mums ir svarīgāk - lai elektrība vispār ir pieejama, vai arī lai tiktu iesaldēti milzu līdzekļi atomstacijas dēļ? Droši vien pirmais, un ar tehnoloģiju izvēli nevajadzētu steigties. Japānā pašlaik jaunumi mainās pa stundām. Tiesa, manis nosauktos tehniskos un sociāli ekonomiskos riskus tas nekādi nemainīs.
Latvijā par atomenerģiju līdz šim ir runājuši bravūrīgi - bez atskatīšanās un nopietna vērtējuma, kas atomindustrijā noticis.
Intervēja Didzis Meļķis