Kopumā gada programma atgādināja caurvēju - daudz labu mākslas darbu tika atvests uz Rīgu un aizvests atpakaļ, bet daudzo vizīšu (sākot ar Viju Celmiņu pavasarī un beidzot ar ORLAN rudenī) ietekme uz vietējo mākslas klimatu vēl tikai būs vērtējama. Visas vadošās mākslas institūcijas un kuratores nāca klajā ar saviem grand projektiem. To vidū izcēlās izstāde Vizionārās struktūras. No Johansona līdz Johansonam Nacionālajā bibliotēkā (kuratore Ieva Astahovska), kurā bija izdevies organiski sasaistīt pasaules un latviešu mākslas parādības pāri laikmetiem.
Norišu blīvumā mediji sastapās ar jaunu izaicinājumu ģenerēt kompetentus viedokļus un atšķirt tos no PR materiāliem, lai atvieglotu auditorijas orientēšanos informatīvajā kņadā. Tikmēr latviešu mākslinieki darbojās pēc sava kalendāra, iezīmējot arī jaunu trendu - veidot izstādes ārpus Rīgas (Liepājā, Cēsīs, Daugavpilī, Madonā), kas neatkārto galvaspilsētā notikušās. Ievērojami individuāli sasniegumi - Artūra Virtmaņa darbs izstādē Grafika-S, Kaspara Teodora Bramberga personālizstāde, Ginta Gabrāna jaunie biomākslas projekti, Katrīnas Neiburgas kārtējā, taču atšķirīgā videoinstalācija LMC rīkotajā festivālā Survival Kit.
Nepārejošas izdzīvošanas grūtības radošajos kvartālos komplektā ar kampaņveidīgām sadarbības mākslas formām sauktin sauca pēc ilgtspējīgiem risinājumiem. Apsveicami, ka beidzot, iesaistoties investoriem, no bezcerīgas neizlēmības ir izkļuvis Laikmetīgās mākslas muzeja projekts. Ēkai un kolekcijai būs nepieciešams arī teorijas pamats. Apgādā Neputns iznākusi Jāņa Taurena grāmata Konceptuālisms Latvijā/Domāšanas priekšnosacījumi par konceptuālismu Latvijā. Savukārt Mākslas akadēmijas pētnieki sākuši darbu pie Latvijas mākslas vēstures.