Saglabājot, iespējams, naivu ticību tam, ka politika mūsdienās var būt ne tikai žests, bet arī saturs, interesants liekas daudzu partiju apgalvojums, ka tās vēlas, lai Latvija būtu «mūsdienīga», «dinamiska» valsts. (Nav noslēpums, ka tēma aktualizējas, tuvojoties kārtējam vēlēšanu ciklam.) Nenoraidot šos mērķa aprakstus, aicinātu tomēr politiķus pārdomāt, ko tieši šie apzīmējumi ietver (vēlētājiem ir visas tiesības šo skaidrojumu prasīt). Un tad izrādīsies, ka it kā pašsaprotamie jēdzieni tādi nemaz nav.
Piemēram, var gadīties, ka jēdzienu pāris «mūsdienīgs» - «kaut kas labs» tāds nemaz nav, jo cilvēkiem «mūsdienas» asociējas ar t. s. lielo tautu staigāšanu, stresu palielinošu nestabilitāti, ko kāds cenšas saukt par «dinamiskumu», un citām nebūt ne iekārojamām tendencēm. Savukārt to, ko ļaudis varbūt tiešām vēlas, - piemēram, mazāku plaisu ienākumos, patiesu iespēju sevi realizēt neatkarīgi no indivīda «izejas punkta» - kaut kā mute neveras saukt par «mūsdienīgumam» vismaz pagaidām piemītošu. Kāds teiks, ka vēlas Latviju, kurā ir lielāka savstarpējā iecietība. Ļoti labi, bet «mūsdienīgums», «modernitāte» to nav veicinājusi. Cits atzīs, ka vēlas Latviju, kurā lielākā cieņā ir «vērtības» (lai nu ko kurš ar to saprot). Ļoti labi, bet tam atkal ir maz sakara ar «mūsdienīgumu».
Un te nav runa par daļai cilvēku arvien piemītošo pārliecību, ka «agrāk» patiesībā bija «labāk». Nē, runa ir par to, ka uzstādījums «moderns» un tam līdzīgie kā kaut kas a priori labs faktiski ir mantoti no laika, kas Rietumos noslēdzās apmēram pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados. Pēc inerces šos jēdzienus turpināt aktīvi lietot var nozīmēt uzprasīties uz galvas šūpošanu «redzam jau, kā tas mūsdienīgums izpaužas...».
Īsi sakot, domājiet, cienījamie politiķi, domājiet, kas jūsu izpratnē ir «mūsdienīga Latvija». Jāatzīst, ka mani subjektīvi nesaista arī bieži dzirdētais vārdu savienojums «Latvija - tāda valsts, kas nodrošina latviešu nācijas pastāvēšanu vēl gadsimtiem ilgi». Man nav iebildumu pret pašu mērķi, tomēr a) solīt to panākt nozīmē maldināt cilvēkus, jo šī panākšana nav atkarīga tikai no mums, b) tas mazliet izklausās pēc aicinājuma paciesties nākamo paaudžu vārdā - un tas parasti patiesībā nozīmē varas izvairīšanos atbildēt uz jautājumiem par šodienu (kas cilvēkus objektīvi interesē vairāk). Īsi sakot, aicinājums ir politiķiem nebaidīties un meklēt jaunus mērķa formulējumus. Mana subjektīvā versija būtu lūkoties virzienā «Latvija - zeme, kas apzinās un māk izmantot savas objektīvās priekšrocības». Šādi plusi, manuprāt, tiešām ir, jautājums, vai mēs tos saprotam un mākam lietot un saglabāt.