Pasaules vadošajos preses izdevumos par aizvien biežāk apspriestu tēmu kļūst iespējamie cenu kari par vietu zem saules Eiropas Savienības (ES) gāzes tirgū. Kā uzskata daudzi eksperti, Krievija un Norvēģija, abas lielākās gāzes piegādātājas ES, kuras kopā nodrošina vairāk par pusi 500 miljonu iedzīvotāju tirgum nepieciešamās gāzes, ir gatavas atkārtot Saūda Arābijas piekopto taktiku naftas tirgū, lai nepieļautu sašķidrinātās gāzes (LNG) piegāžu Eiropai no Kataras palielināšanos, kā arī lai padarītu neizdevīgu ASV gāzes ienākšanu Eiropas tirgū.
Publiski abu lielāko gāzes piegādātāju Eiropai - Gazprom un Statoil ASA - amatpersonas, protams, noliedz šādus apgalvojumus, atrunājoties ar līgumiem un gāzes cenu piesaisti naftas cenām, tomēr virkne pazīmju liecina par pretējo. Krievija un Norvēģija gada pirmajā ceturksnī ir ievērojami palielinājušas gāzes piegāžu ES apjomus (Krievija par 28%, Norvēģija par 17%), Gazprom piešķir klientiem dāsnas atlaides, kā arī bez iebildumiem piekrīt finanšu pretenzijām, savukārt Statoil ASA gatavojas par 10% palielināt ieguvi valsts galvenajā gāzes laukā Troll utt. Šo aktivitāšu rezultātā aug arī gāzes piedāvājums biržās, cena Londonas ICE Futures Europe jau ir noslīdējusi līdz līmenim, kas padara neizdevīgas LNG piegādes, un tiek gaidīts tālāks kritums.
Zemās cenas īpaši ietekmē slānekļa gāzes piegāžu uzsākšanu no Ziemeļamerikas. Šīs gāzes ieguves un transportēšanas kopējās izmaksas tāpat ir augstākas nekā konkurentiem, un aiz tās arī nestāv valsts kompānija. Tikmēr cauruļvadu gāzes piegādātāju izmaksas ir ievērojami mazākas, un pat jūtami zemākas cenas tiem nenozīmēs zaudējumus, bet gan tikai mazāku peļņu, tāpēc teorētiski kā Krievija, tā Norvēģija gadiem ilgi var atļauties cenas, kas ir nerentablas LNG piegādātājiem, kā arī liek šaubīties jaunu tradicionālo projektu īstenotājiem.
Zemas gāzes cenas, protams, ir laba ziņa patērētājiem un stimuls ekonomikas attīstībai, taču tās var radīt arī galvassāpes apvienotās Eiropas struktūrām un nacionālajām valdībām, kas tērē ievērojamus līdzekļus sašķidrinātās gāzes termināļu būvniecībai, kā arī sola piegāžu diversifikāciju. Ja nebūtu šo tēriņu un plānu, cenas būtu daudz augstākas, kā arī izpaliktu runas par cenu kariem, tomēr pēdējo dēļ infrastruktūra var izrādīties nepieprasīta un tātad zaudējumus nesoša, bet solījumi - neīstenojami (vai īstenojami, tikai maksājot piegādātājiem augstāku cenu nekā tirgū). Tie visi ir papildu izdevumi, kurus tieši vai netieši tāpat segs patērētāji, tāpēc faktiskais (pieskaitot papildu izdevumus) cenu kritums var izrādīties mazāks, nekā šķiet pirmajā brīdī.
Vai tiešām sāksies vērienīgi cenu kari, kļūs zināms jau šā gada nogalē, kad naftas cenām piesaistītajām gāzes cenām jāatgriežas pie izaugsmes, kas tradicionāli notiek ar nobīdi laikā. Ja cenu kāpums paliks tikai uz papīra, bet reālā cauruļvadu gāzes cena, it īpaši Krievijas piedāvājums, atrunājoties ar atlaidēm utt., saglabāsies zema, šo faktu varēs uzskatīt par gāzes cenu kara pieteikumu.