Sapnis par latvisko partiju spēku apvienošanu cīņā par Rīgas atslēgu nu izsapņots. Vienotības aicinājumu nākt kopā pirmā noraidīja ZZS, tad arī Nacionālās apvienības līderis nāca klajā ar atziņu, ka šai iniciatīvai nav jēgas. Aizejošajā vilcienā gan vēl mēģina ielēkt vairākas mazāk populāras partijas, taču maz ticams, ka Vienotība būtu tik ļoti zaudējusi pašapziņu, ka izietu uz ko tādu, - zemo reitingu var atveseļot, vien draudzējoties ar par sevi populārākiem, nevis, piedodiet, neveiksminiekiem. Līdz ar to ļoti loģiska ir jaunā formula, ka valdību veidojošās partijas katra atsevišķi startēs pašvaldību vēlēšanās Rīgā ar domu par ciešu sadarbību pārvēlēšanu periodā. Kaut ir arī daži riski, kas laikus būtu jāizvērtē.
Vispirms jau saistībā ar šo partiju savstarpējām attiecībām, kas jo īpaši saasinājušās pēdējā laikā pamatā starp Vienotību un ZZS. Spilgts piemērs: Saeimā torpedētie finanšu ministres centieni būtiski reorganizēt Valsts ieņēmumu dienestu. Ir jāsaprot, ka viena no būtiskākajām priekšvēlēšanu kampaņas Rīgā sastāvdaļām ir prasmīgs, efektīvs un saliedēts valdības komandas darbs, jo pašvaldības opozicionāri vietējā līmenī nav pamanāmi (nu vismaz ne ar darbiem), līdz ar to viņu panākumi lielā mērā atkarīgi no tā, cik populāras kopumā būs viņu pārstāvētās partijas. Arī taktika «izcelties, pazemojot blakus esošo» šajā gadījumā neder, jo, lai dabūtu pārsvaru Rīgā, populārām jābūt visām trim lielās koalīcijas partijām, nevis tikai kādai vienai no tām.
Otra tēma - līderi. Proti, kas būs tās personas, ko ZZS, nacionāļi un Vienotība virzīs kā alternatīvu pašreizējam Rīgas mēram. Vai tās būs gana konkurētspējīgas kā debatēs televīzijā, tā arī komunikācijā caur citiem medijiem un sociālajām vietnēm? Un kāds būs viņu piedāvājums? Jo viena lieta, protams, ir kritizēt esošo varu gan par haosu ar Rīgas ielu remontiem (kas gan uz pavasara pusi būs jau aizmirsies, kad Ušakovs atkārtos speciāli jaunieviesto tradīciju ar nakts skrituļošanu pa Brīvības ielas brauktuvi), pārmest vēl kādas neizdarības, taču ir jābūt arī skaidrībai, ko un kā darītu citādi. Turklāt līderiem jābūt tādiem, kuru spējām patiesi gribas noticēt. Jo ar samācītām frāzēm, kā, piemēram, «es arī esmu braucis tramvajā, zinu, cik biļete maksā», šoreiz var izrādīties par maz - pretī tiks likti stāsti par no jauna izveidotajiem pilsētas parkiem un peldvietām, piemaksām pedagogiem skolās un bērnudārzos, saremontētiem tiltiem un nobruģētām ietvēm utt.
Mēdz teikt, ka priekšvēlēšanu kampaņa sākas otrā dienā pēc vēlēšanām. Daži līdz šim gulējuši. Laiks pamosties un sākt mūs visus pārliecināt, vai uz ko spēj.